IGAUŅU RĪCĪBAS IZVĒRTĒJUMS
Pēdējo dienu notikumi Igaunijā reti kuru Latvieti ir atstājuši vienaldzīgu, arī es, protams, rūpīgi sekoju līdzi tam ļembastam, kas izcēlās sakarā ar lēmumu demontēt bronzas pieminekli „atbrīvotājiem” (okupantiem), t.s. Aļošu. Tomēr pretēji vairumam tautieši negribētu īpaši izcelties ar kaimiņtautas slavināšanu un aicināšanu pilnībā ņemt no tās piemēru. Kāpēc? Tam ir vairāki iemesli. Pirmais – pieminekļa demontāžai bija jānotiek vismaz 15 gadus agrāk, uzreiz pēc tam, kad, sabrūkot PSRS, Igaunija atguva savu valstisko neatkarību. Protams, visiem zināma ir paruna: „Labāk vēlu, nekā nekad!”, tomēr šajā gadījumā vilcināšanās ar Aļošas novākšanu rada pamatu domāt, ka daudzajām anekdotēm par igauņu gausumu un neizlēmību tiešām ir zināms pamats. Otrais – policijas pārāk humānā, faktiski zināmā mērā pat noziedzīgi bezatbildīgā auklēšanās ar vardarbīgi noskaņotajiem vandāļiem – ielu un veikalu demolētājiem. Šie okupantu noziedznieki bija bruņoti un vardarbīgi, atteicās pakļauties policijai, pat atklāti pretojās tiesībsargiem, lietojot aukstos ieročus. Policija turpretī atbildēja tikai ar ūdensmetējiem, asaru gāzi un trokšņu granātām. Manuprāt, šinī gadījumā tai bija visas tiesības un pat pienākums pret satrakoto okupantu pūli lietot šaujamieročus. Ja pāris simti aptrakušo demolētāju tiktu uz līdzenas vietas nošauti, pārējiem tā būtu lieliska mācība. Diemžēl igauņu varturiem pietrūka drosmes radikālai rīcībai. Atkal kārtējās bailes no Krievijas militārās iejaukšanās, neskatoties uz to, ka Baltijas valstis taču nu jau vairākus gadus ir NATO sastāvā! Taču skaidrs, ka ne jau NATO, bet paši igauņu Patrioti (it īpaši pašaizsardzības vienību Kaiseliit dalībnieki) būtu tie, kas vērstu galveno triecienu pret okupantiem, ja vien tas būtu nepieciešams un viņiem tiktu dota tāda iespēja. Savulaik igauņi taču, tāpat kā latvieši, asiņainās cīņās izkaroja sev brīvību; domāju, ka arī tagad atrastos ne mazums Drosmīgu Patriotu, kas būtu gatavi sevi ziedot, lai tikai Igaunija kļūtu atkal brīva no okupantu-vandāļu varzas! Bet igauņu varturi aprobežojās ar aktīvāko nemiernieku ieslodzīšanu kādās noliktavu telpās, no kurām tos drīz vien izlaida. Šaubos, vai daudziem no viņiem tiks piespriests cietumsods un vai vispār būs tiesa. Tas, ka arī citur Eiropā (piemēram, Francijā) drošības orgāni pret šādiem bandītiem ir nepiedodami iecietīgi, nenozīmē, ka šie sliktie piemēri būtu atdarināšanas cienīgi. Un, starp citu, vai būs kāds demolētājs, kuru par pretvalstisku rīcību no Igaunijas izraidīs? Atkal – ļoti, ļoti šaubos!
Trešais un galvenais iemesls, kas man liedz slavēt igauņu varturu rīcību, ir tas, ka Aļoša netika iznīcināts, bet pārcelts uz citu vietu. Iedomāsimies piemēru – mūsu dzīvoklī ielaužas bandīts un noliek viesistabas vidū smirdīgu mēslu čupu. Pēc tam, kad bandītu policija ir aizvākusi, mēs taču tos viņa atstātos mēslus nenesīsim uz vannu vai virtuvi – tālāk no acīm, lai mazāk smird, bet vispār izmetīsim ārā, vai ne? Lūk, tāpat vajadzēja izdarīt arī ar Aļošu – saskaldīt sīkos gabalos un izmantot, piemēram, bedru labošanai asfaltā. Taču igauņi izvēlējās šo monstru aizvākt uz vietu, kur tas mazāk smird, proti, Brāļu kapiem. Nu, labi, mēs, baltieši, esam civilizētas tautas, nemetīsim savu kritušo ienaidnieku pīšļus vircas bedrēs, kā to ar mūsu Brīvības Cīnītāju mirstīgajām atliekām darīja padomju okupanti, tos 12 zem pieminekļa apglabātos kritušos varēja pārapbedīt kapos, taču – bez jebkādas goda izrādīšanas. Un galīgi nevietā bija virs tiem atkal uzsliet okupācijas simbolu – Aļošas tēlu. Vēl jo vairāk – uz šo vietu tika uzaicināti Krievijas Domes deputāti, lai atrādītos – sak, neuztraucieties, bratci, jūsu monstram nekas slikts nav noticis, tas ir tikai uz citu vietu pārcelts. Jau šādas delegācijas ierašanās fakts vien rāda, ka Krievija Igauniju joprojām uzskata par savu koloniju, un tas, ka igauņi šo delegāciju pieņēma un neizraidīja prom jau no robežas, liecina, ka krieviem ir pietiekams pamats tā domāt. Bet tas vēl nebija viss! Pats premjers Ansips ar valdības locekļiem 8.maijā ieradās Aļošas jaunajā atrašanās vietā, lai godinātu Igaunijas iekarotājus, ar to iespļaudams sejā tiem, kas pret šiem nezvēriem cīnījās – igauņu leģionāriem, nacionālajiem partizāniem. Tad nu tiešām jājautā – vai šis „trādi-rīdi” bija tā vērts, kāda starpība, kurā vietā tiek atdots gods valsts iekarotājiem un pamattautas slepkavām – pilsētas centrā vai nomalē (tāpat kā nav lielas starpības, kur dzīvoklī smird mēsli – vannā vai viesistabā)?
Turklāt, kā paredzams, tad Aļošas iepriekšējā atrašanās vieta paliks tukša, respektīvi, tiks apstādīta ar ziediem. Manuprāt, tieši tur vajadzēja uzstādīt pieminekli īstajiem Igaunijas atbrīvotājiem – to pašu, ko igauņu varturi pirms pāris gadiem vardarbīgi demontēja, un kurš tagad ir no jauna uzstādīts privātā teritorijā. Lūk, tā būtu tiešām drosmīga, Īstu Vīru – Patriotu rīcība! Bet to no Ansipa velti gaidīt – kur nu, tam piemineklī attēlotajam karavīram taču vācu forma un rokās vācu automāts – nē, tā tas nedrīkst būt, Eiropa mūs nesapratīs!
Visbeidzot, uzreiz pēc tam, kad sākās Igaunijas vēstniecības Maskavā bloķēšana, kas notika, protams, ar paša Putina administrācijas ziņu un varbūt pat rīkojumu, Igaunijai bija nekavējoties jāpārtrauc diplomātiskās attiecības ar Krieviju, bet tas, cik man zināms, vēl arvien nav noticis un droši vien arī nenotiks. Diezin vai Igaunija pat pieprasīs oficiālu atvainošanos no Krievijas.
Lūk, šie augstāk minētie iemesli arī neļauj man īpaši slavēt Igaunijas varturu rīcību, lai gan, salīdzinot ar mūsu gļēvajiem pie varas esošajiem nodevējiem, arī tas, ko viņi izdarīja, bija gana drosmīgs solis. Mēs laikam tuvāko 10 gadu laikā nesagaidīsim Pārdaugavas monstra novākšanu Rīgā. Taču no igauņu pieļautajām kļūdām gan būtu jāmācās, lai tās neatkārtotu savā zemē nākotnē, kad, es ticu un ceru, būs pie varas ļaudis, kas atbrīvos Latviju gan no pašiem okupantiem, gan viņu simbolikas.
TICĒSIM, CERĒSIM, UZVARĒSIM ! CĪŅAI SVEIKS !
16.05.2007. Aivars Gedroics |
|
|