ĀDOLFAM HITLERAM - 118 !
Šā gada 20.aprīlī paiet 118 gadi kopš Lielvācijas Vadoņa Ā.Hitlera dzimšanas dienas. Šo cilveku parasti vai nu kvēli apjūsmo (pavisam niecīga sabiedrības daļa to atļaujas darīt publiski), vai arī tikpat kvēli ar naidu noliedz – to mēdz darīt lielākoties ļaudis, kas par šo personu zina visai maz un pārsvarā viņu informācija balstās uz padomju okupācijas laikos iepotētajiem mītiem. Es pats nepiederu nevienai no šīm abām sabiedrības grupām, tai pat laikā uzskatu, ka ikviena vēsturiska personība ir jāizvērtē vispusīgi, un neviens cilvēks nav tikai labs vai ļauns – katrā var atrast gan kaut ko pozitīvu, gan, protams, arī negatīvu.
Tātad, kas tieši man, Aivaram Gedroicam, Ādolfa Hitlera darbībā liekas pozitīvs? Pirmkārt, protams, tā ir nelokāma savas valsts un tautas interešu aizstāvība, nedomājot, “kā tas izskatīsies ārzemēs” un “vai pasaule mūs sapratīs”, par ko nepārtraukti uztraucas un bailēs dreb mūsu noziedzīgi gļēvie varturi. Ā.Hitleram primārais bija vācu tauta, tās labā viņš darbojās un tikai par tās attieksmi un vērtējumu viņš uztraucās. VĀCIJU VISPIRMS VĀCIEŠIEM UN TIKAI TAD VISIEM PĀRĒJIEM ! NAV JĀUZTRAUCAS PAR TO, KĀ VĀCIJĀ JŪTAS SVEŠTAUTIEŠI, BET GAN PAMATNĀCIJA – VĀCIEŠI!. Šie Ā.Hitlera dzīves kredo ir ļoti aktuāli arī mūsdienās un, protams, piemērojami mūsu valstī, aizstājot tajos Vāciju ar Latviju un vāciešus ar latviešiem. Faktiski Ā.Hitlera Vācija bija pirmā patiesi nacionālistiskā valsts, kurā atklāti tika deklarēts, ka etniskās pamattautas intereses tajā stāv augstāk par visu. Hitlers arī centās apvienot vienā valstī visus vāciski runājošos cilvēkus, viņam izdevās panākt, ka austrieši (tāda pati mākslīgi veidota tauta kā, piemēram, ventiņi vai latgaļi) referendumā nobalso par apvienošanos ar Vāciju. Bez tam, viņš aktīvi aicināja repatriēties uz Vāciju visus tautiešus, kuri dažādu iemeslu dēļ dzīvoja ārpus savas etniskās dzimtenes. Mūsdienās apzināti tiek noklusēts, ka, tieši pateicoties Hitleram, Latvijā izzuda baltvāciešu kopiena, kas, lai arī neuzvedās tik nekaunīgi kā mūsdienu krievvalodīgie okupanti, tomēr tā arī nespēja līdz galam asimilēties un iekļauties pamattautā – latviešos. Protams, arī pēdējos māca rūgtas atmiņas par vācu baronu pātagām, zem kurām mūsu senči savulaik bija spiesti vergot 700 gadus.
Otrkārt, pat Hitlera nelabvēļi ir spiesti atzīt Vācijas ekonomisko uzplaukumu 20.gdsm.30.gados. Tāpat kā K.Ulmaņa valdīšanas laikos Latvijā, arī Vācijā Hitlera diktatūras apstākļos krietni uzlabojās tieši vienkāršā cilvēka – strādnieka, zemkopja dzīves apstākļi. Hitlers nacionalizēja bankas, svarīgākos rūpniecības uzņēmumus, kas nepiederēja vāciešiem (tāpat, kā mūsdienās Latvijā nepieder latviešiem), ar stingru, dzelžainu roku izskauda korupciju, valsts izzagšanu. Viņš arī neskopojās ar nāves sodiem bandītiem un slepkavām, savukārt, cietumos ieslodzītie nevis parazītiski veģetēja (kā patlaban Latvijā un Eiropā), bet gan bija spiesti smagi fiziski strādāt, tādā veidā ne tikai atpelnot savu uzturēšanu, bet arī dodot ienākumus valsts budžetam. Visu iepriekš minēto pasākumu rezultātā ekonomiskā situācija Vācijā arvien uzlabojās, cilvēki sāka saņemt lielākas algas un pensijas, gandrīz katra vācu ģimene (jau toreiz, 30.gados!) varēja iegādāties savā īpašumā vismaz motociklu, bet daudzas arī automašīnu. Faktiski Hitlers pārņēma visu labo no Marksa, Engelsa, Ļeņina idejām par sociālo taisnīgumu un vienlīdzību, vienlaikus atmetot absurdo kosmopolītisma-internacionālisma mācību, cionistisko sociālismu pārvērsdams NACIONĀLsociālismā, kas kā mācība, esmu pārliecināts, ir aktuāls arī mūsdienās un vēl piedzīvos savu renesansi pasaulē.
Treškārt, Hitlers rūpējās arī par to, lai Vācijā augtu veselīga vācu nācija. Viņš ne tikai aicināja tautiešus pilnveidot sevi fiziski un garīgi, piekopt veselīgu dzīves veidu (nesmēķēt, minimāli lietot alkoholu), bet arī rūpējās par deģenerātu izskaušanu no normālās sabiedrības vidus. Ja patlaban Latvijā un pasaulē aktīvi tiek veicināta t.s. cilvēku ar īpašām vajadzībām “integrācija”, tad Hitlera laikos, tieši pretēji, radījumus ar iedzimtām fiziskām un, it sevišķi, garīgām kroplībām nekavējoties izolēja tiem speciāli domātās iestādēs. Lai viņi nevairotos un neradītu tādus pat deģenerētus pēcnācējus, šos tipus piespiedu kārtā sterilizēja. Tāpat kā cietumniekiem, arī šiem kropļiem vajadzēja iespēju robežās strādāt un atpelnīt savu eksistenci uz valsts rēķina. Bet tos, kuri iedzimto defektu dēļ nebija noderīgi vispār nekādam – ne fiziskam, ne garīgam – darbam, eitanazēja, atbrīvojot valsti no nevajadzīga, parazītiska liekēžu bara uzturēšanas. Starp citu, arī normālo ļaužu vidū bezdarbs hitleriskajā Vācijā tikpat kā bija izskausts – valsts atrada iespēju iekārtot darbā visus, kas to vēlējās, savukārt, tos, kuri slinkuma dēļ strādāt negribēja, ievietoja speciālās “Darba un audzināšanas nometnēs”, kur, pavadot dažus mēnešus, slinkumu strādāt neapzinīgam indivīdam kā ar roku atņēma. Atcerēsimies arī, ka Hitlera Vācijā faktiski bija realizēta A.Gardas sludinātā ideja par pidarolezbozoriju veidošanu – tur šādi “netradicionāli seksuāli orientēti” īpatņi atradās ieslodzījumā un, atšķirībā no, piemēram, odiozā pidara Streipa, pat iepīkstēties neiedrošinājās par tiesībām oficiāli reģistrēt “laulības” un, pasarg’ Dievs, adoptēt bērnus. Runājot par pēdējiem, hitleriskajā Vācijā gan vārdos, gan darbos veicināja bērnu skaita pieaugumu – gan materiāli atbalstot daudzbērnu ģimenes, gan ceļot godā sievieti-māti, ģimenes pavarda turētāju, neaizraujoties ar feminisma un pārliekas dzimumu līdztiesības sludināšanu.
Tās, lūk, būtu parādības, ko es vērtēju pozitīvi.
Bija, protams, arī negatīvas lietas gan Hitlera paša personībā, gan viņa piekoptajā valsts ārpolitikā. Diemžēl jāatzīst, ka Hitlers bija ne tikai nacionālists, bet arī šovinists, viņš neņēma vērā viedo atziņu, ka nedrīkst savu laimi būvēt uz citu nelaimes rēķina. Viņš uzskatīja, ka vāciešiem nepietiek ar dzīves telpu Vācijā, gribēja to paplašināt uz citu (pirmkārt jau Austrumeiropas) valstu un tautu rēķina. Viņš neuzskatīja visas Āriešu tautas par vienlīdzīgām, pēc viņa viedokļa, vāciešiem bija tiesības pakļaut un valdīt pār citām nācijām. Kā cilvēks viņš bija ļoti ambiciozs, ieguvis Vācijas valdnieka statusu, ar to nesamierinājās, bet sapņoja nākotnē valdīt pār visu pasauli. Ļoti lielu daļu no valsts budžeta viņš lika tērēt militārām vajadzībām, kas, no vienas puses, nav slikti, jo stiprina valsts drošību un aizsardzību no agresīvu kaimiņu tīkojumiem, bet, no otras puses, arī pats Ā.Hitlers bija agresors pret kaimiņvalstīm (Poliju, Čehoslovākiju, Dāniju…utt.). 2.pasaules karā, kas izraisījās pēc Hitlera iebrukuma Polijā, gāja bojā desmitiem miljonu Āriešu cilvēku, kas būtiski samazināja Baltās Rases procentuālo daudzumu pasaulē. Tomēr, taisnības labad ir jāatzīst, ka tāpat arī Staļins plānoja paplašināt savas valsts teritoriju ar bruņota spēka palīdzību, tādēļ uzvelt visu vainu par 2.pasaules kara izcelšanos tikai Hitleram nekādā ziņā nebūtu pareizi. Kā savos memuāros apgalvo uz Rietumiem pārbēgušais PSRS specdienestu darbinieks Viktors Rezuns (Suvorovs), tad Hitlers, uzbrūkot PSRS, tikai par dažām nedēļām apsteidzis Staļina plānus uzbrukt Vācijai.
Arī personīgās īpašības Hitleram nebūt nebija nevainojamas, viņš nereti bija straujš, impulsīvs, nesavaldīgs, rupjš, bieži nevēlējās uzklausīt savus domubiedrus, kas tikai labu vēlot savai tautai un valstij, uzdrošinājās oponēt Vadonim un viņa nostājai atsevišķos jautājumos. Acīmredzot šīs īpašības noteica Hitlera iedzimtais, spilgti izteiktais holēriķa temperaments.
Protams, bija arī pārspīlējumi attieksmē pret žīdiem, lai gan daudz kas mūsdienu stāstos par “holokausta šausmām” ir izdomāts (piemēram, izstrādājumu gatavošana no cilvēku ādas un ziepju vārīšana no iekšām) un pārspīlēts – daudzi vēsturnieki apšauba, ka 2.pasaules laikā tika nogalināti veseli 6 miljoni žīdu, pamatojot, ka tik daudz šīs tautas pārstāvju vispār Eiropā nemaz nebija.
Tas viss lielā mērā bija par iemeslu “3.reiha” un tā vadoņa bēdīgajam galam, kā arī tam, ka lielākā daļa vācu tautas vīlās visās Hitlera sludinātajās idejās – kā nepareizajās, tā, diemžēl arī pareizajās.
Neattaisnojot Hitlera ļaunos darbus un nemēģinot viņu nomazgāt par baltu eņģeli, tomēr gribētu aicināt vairāk pievērst uzmanību labajam, ko šis cilvēks ir devis pasaules un Cilvēces vēsturē. Jebkurā gadījumā daudzu tautu Patrioti 20.aprīli – Hitlera dzimšanas dienu - atzīmē kā visas pasaules Nacionālistu solidaritātes dienu cīņā pret kosmopolītismu. Un Ā.Hitlera grāmatu “Mana cīņa” būtu jāizlasa katram daudz-maz inteliģentam latvietim – kaut vai tā iemesla dēļ, lai pārliecinātos, ka, pretēji oficiālajai propagandai, tajā nav neviena slikta vārda par latviešiem un citām Baltu tautām.
AIVARS GEDROICS |
|
|