| Latgalieši un "čangaļi" | 10:26 |
|---|
Par latviešiem, latgaliešiem un «čangaļiem»
Daudzi latvieši līdztekus nepatikai pret kolonistiem, neslēpj savu negatīvo attieksmi arī pret t.s. čangaļiem jeb latgaliešiem. Vai šai attieksmei ir pamats?
Vispirms atcerēsimies dažus faktus no Latvijas un Latgales vēstures. Kad 18. gadsimta sākumā Pjotrs I okupēja pašreizējo Latvijas teritoriju, latviešu zeme tika sadalīta guberņās un tādējādi sašķēla mūsu tautu. Latgales teritorija tika pievienota Vitebskas guberņai. Pēdējais fakts bija par iemeslu tam, ka tieši Latgalē vissāpīgāk bija jūtama pārkrievošanas politika, ko iniciēja krievu nacionālšovinisti jeb slavofili. Protams, arī pārējā Latvijas teritorijā šīs politikas ietekme atstāja smagas sekas, tomēr Latgale no tās cieta visvairāk – lai atceramies kaut vai aizliegumu iespiest šī apgabala teritorijā grāmatas gotu un latīņu burtiem. Pat latviešu tautasdziesmas nācās drukāt kirilicā!
Un tomēr apzinīgākā latgaliešu, t.i., Latgales latviešu, daļa visiem iespējamiem līdzekļiem pretojās šai asimilācijai. Nelegālā ceļā no Baltijas guberņas tika ievestas grāmatas, maskējoties dažādiem reliģiskiem motīviem, tika veidotas biedrības, kuru locekļi kopa nacionālās tradīcijas, stiprināja tautas garu un sprieda, kā nevardarbīgā ceļā pretoties pārkrievošanai.
Kad Pirmā pasaules kara rezultātā sabruka Krievijas impērija un veidojās Latvijas valsts, Latgalei un latgaliešiem radās jautājums – kā dzīvot turpmāk, ar ko iet kopā? Nebūt ne visi latgalieši toreiz sajuta sevi kā neatņemamu latviešu tautas daļu. Daudzi uzskatīja sevi par radniecīgiem poļiem, kas lielā skaitā dzīvoja Latgalē vēl no Polijas karaļa Zigismunda valdīšanas laikiem. «Kas par to, ka mēs nesaprotam viņu valodu», tā šie teica, «toties mūs vieno kopīgā katoļu ticība. Tāpēc mums ir jāpievienojas Polijai!» Tāpat bija arī iedzīvotāju daļa, kas, ticēdama solītajai komunisma paradīzei, ar ilgošanos raudzījās sarkanā Austrumu kaimiņa virzienā. Taču visapzinīgākā latgaliešu daļa, kuras spilgtākais pārstāvis neapšaubāmi bija Francis Trasūns, sprieda stingri un nelokāmi: «Mēs, Latgales latvieši, esam neatņemama Latvijas un latviešu tautas daļa. Mūsu turpmākais ceļš var būt tikai kopā ar pārējo Latviju neatkarīgā Latvijas valstī.» Maz pamazām, ilgi un pacietīgi skaidrojot, Trasūnam un domubiedriem izdevās pārliecināt par to latgaliešu lielāko daļu, tāpēc apvienotais Latgaliešu kongress varēja pieņemt rezolūciju, kurā aicināja K. Ulmaņa valdību iekļaut Latgali Latvijas sastāvā un kopīgi veidot neatkarīgo valsti. Iesākumā K. Ulmanis neuzskatīja Latgali par Latvijas daļu, tomēr, lielā mērā pateicoties Trasūna un domubiedru darbībai, vēlāk viņš savas domas mainīja. Tādēļ arī pēc vāciešu padzīšanas no Kurzemes un Vidzemes, Latvijas armija devās atbrīvot no boļševiku bandām Latgali. Šīs cīņas bija sekmīgas, lielā mērā pateicoties Polijas valdības atbalstam, jo arī tā arī bija ieinteresēta atvirzīt tālāk sarkanās Krievijas robežas. Taču nesavtīgu atbrīvotāju diemžēl pasaulē nav. Tādi nebija ne vācieši, ne krievi, nedz arī poļi. Ņemot vērā Latgales iedzīvotāju katolisko ticību, kā arī lielo poļu minoritātes skaitu Latgalē, Polijas valdība klusībā cerēja veicināt tās separātismu ar nākotnē iespējamo pievienošanu Polijai (atcerēsimies, ka tolaik Latgale robežojās nevis ar Baltkrieviju, kā pašlaik, bet gan ar Poliju!). Līdzīgi mērķi bija arī Padomju Krievijai, kas izvērsa plašu propagandas kampaņu ar saukli: «Brīvību Latvijas kolonijai, Latgalei!» Šajā situācijā Latgales latviešu īstenie patrioti bija iespiesti starp diviem dzirnakmeņiem, viņiem nācās «cīnīties divās frontēs vienlaicīgi». Šī cīņa, lai gan ar citiem ieročiem, nebija vieglāka par cīņu frontē, tajā bija arī kritušie un starp tiem bija Francis Trasūns. Viņš bija garīdznieks un tika arī ievēlēts Latvijas Saeimā. To centās izmantot toreizējais Latvijas katoļu baznīcas «galva» polis Boļeslavs Springovičs, kas faktiski pildīja Latvijā Polijas «pelēkā kardināla» lomu. Izmantojot to, ka Trasūns reliģiskā ziņā bija Springoviča padotais, viņš pieprasīja, lai Trasūna kungs ar savu politisko darbību veicina Latgales separātismu Polijas virzienā. Saprotams, ka Latvijas patriotam Trasūnam tas nebija pieņemams. Konflikts starp Trasūnu un Springoviču brieda arvien asāks, līdz garīdznieks Trasūns tika izslēgts no baznīcas, pat apkaunojoši izdzīts no Ziemassvētku dievkalpojuma! Šādu triecienu Trasūna kungs nespēja pārdzīvot, smagi saslima un priekšlaikus šķīrās no dzīves.
Tomēr šī «uzvara» Latgales separātistiem nenesa gaidītos augļus, jo tā arī neizdevās pierunāt poļus sacelties, lai pievienotos Polijai. Taču pa īstam izjust Latgali kā Latvijas daļu varēja tikai pēc K. Ulmaņa 15. maija apvērsuma. K. Ulmanis ļoti daudz darīja šī novada latviskošanā. Līdz tam daudzas Latgales minoritātes – visvairāk poļi un žīdi – joprojām neprata un necentās apgūt latviešu valodu. Likvidējot minoritāšu skolas, K. Ulmanis lika viņiem mācīties latviešu valodā. Arī latgaliešu bērniem tika pievērsta liela uzmanība tieši latviešu literārās valodas mācīšanā. Protams, arī no visiem ierēdņiem sāka (kā tagad) prasīt nevainojamas latviešu valodas zināšanas. Arī tirdzniecībā K. Ulmanis radīja priekšrocības Latgales latviešiem, atstumjot «otrā plānā» krievus, poļus un žīdus. Visbeidzot tieši K. Ulmaņa laikā tika uzcelts Latgales Māras piemineklis Rēzeknē ar uzrakstu «Vienoti Latvijai!» (un nevis «Vīnoti Latveijai!», kā daži gribēja) un Vienības nams Daugavpilī. Šīs celtnes nesimbolizēja vis pamatiedzīvotāju vienotību ar minoritātēm, kā mūsdienās apgalvo dažs demagogs, bet gan Latgales vienību ar pārējo Latviju un latgaliešus kā neatņemamu latviešu tautas sastāvdaļu. Turklāt latviešiem, kas no citām Latvijas daļām pārcēlās dzīvot un strādāt uz Latgali, tika noteiktas speciālas piemaksas. Tā zināmā mērā varēja uzskatīt, ka lielā latgalieša Trasūna un citu Latgales patriotu vēlmes bija lielākoties piepildītas. Diemžēl, K. Ulmaņa valdīšanas laiks bija ļoti īss, nāca 1940. gada krievu/ padomju okupācija ar tai sekojošu kolonizāciju.
PSRS impērijai sabrūkot, sākās jauna latvju tautas atmoda. Saprotams, ka Latgalē, kur daudzviet «minoritātes» bija pārvērtušās «mažoritātēs», neatkarības idejai nebija liela atbalsta, toties plašus laurus cerēja plūkt kolonistu un pašmāju nodevēju vadītā interfronte, kas nu atcerējās savu priekšteču lozungu, ka Latgale esot Latvijas kolonija. Tiesa, atklāti prasīt Latgales atdalīšanos no Latvijas reti kurš uzdrošinājās, toties ļoti populārs kļuva lozungs: «Trīs valsts valodas Latvijā – latviešu, krievu un... latgaļu.» Šeit jāuzsver, ka vienota latgaliešu valoda un rakstība vispār neeksistē! Vienus un tos pašus vārdus, pat pilsētu nosaukumus, atsevišķos Latgales novados runā un raksta dažādi. Tā nereti Preiļu latgalietim pat var rasties grūtības saprasties ar ludzānieti utt. Turklāt vēl pēdējos gados novērojama nelaba tendence latviskas cilmes latgaliešu vārdus aizstāt ar krievu vārdiem, kam piekabināta latgaliska galotne, piemēram, «cīmeņš» pārvēršas par «gostu», «taisneiba» – par «pravdu», «peļdēšana» par «plāvošanu», «skūla» par «školu» utt., u.t.j.p.
Interfrontiešu mērķis, pieprasot latgaliešu dialektu atzīt par trešo valsts valodu, bija skaidrs – radīt šķelšanos latviešos. Toreiz viņu nolūks neizdevās, latgaliešus nesanāca nošķirt un sanaidot ar pārējiem Latvijas latviešiem. Taču ideja par latgaliešiem kā atsevišķu nāciju un latgaliešu valodu kā atsevišķu valodu diemžēl joprojām vēl ir dzīva un regulāri tiek propagandēta.
Galvenie šādu uzskatu tribūni ir LSDSP priekšsēža vietnieks, bijušās tā sauktās «Latgales Demokrātiskās partijas» vadītājs Valdis Lauskis, avīzes «Latgales laiks» redaktore un, starp citu, nesenā Kultūrkapitāla fonda balvas saņēmēja Anna Rancāne un jaunais «izcili talantīgais» Latgales dzejnieks Oskars Seiksts. Tieši pēdējais visvairāk izceļas ar latgaliešu separātisma sludināšanu, protams, viņš pieprasa vismaz Latgales teritorijā ieviest oficiālo latgaļu valodu, dublēt latgaliešu publiskos uzrakstus Latgalē un visus «činovniekus» atestēt uz «čangaļu» izloksnes prasmi. Vispār O. Seiksts uzskata, ka arī citos novados ierēdņiem būtu jāprot atbildēt latgaliski(!), kā arī Vidzemē un Kurzemē skolās jāmāca latgaļu «valoda» vismaz kā svešvaloda. Faktiski te jau ir tikai viens solis no prasības atdalīt Latgali no pārējās Latvijas. Nebrīnīšos, ja drīzumā O. Seiksts spers arī šo soli.
V. Lauskis un A. Rancāne, salīdzinot ar O. Seikstu, savās prasībās šķiet mazāk radikāli. Tomēr arī viņi vienmēr un visur uzsver Latgales «īpatnējo statusu», kas to atšķir no pārējās Latvijas.
Iesākumā domāju, ka tā vienkārši ir savas nišas meklēšana mūsu pārāk plašajā politisko partiju spektrā. Tomēr, sīkāk iepazīstoties ar minēto personu politisko nostāju, pārliecinājos, ka šādai rīcībai ir tālejoši politiski mērķi, ejot Latvijai izteikti nedraudzīgu spēku pavadā. V. Lauskis, piemēram, publiski uzstājoties, bieži par pozitīvu(!) piemēru min to, ka Latgalē vienmēr bijis «raibs» nacionālais sastāvs un vispār tā doma ir šāda: «tie «čiuļi», redz, neprot sadzīvot ar «minoritātēm», bet VOT, mēs, «čangaļi», gan – vienmēr ar visiem esam labi sapratušies, integrējam citus un sekmīgi integrējamies paši un ja vēl mums dotu vairāk varas, plašāku autonomiju, tad... Jā, patiesi, nu kāpēc nepieņemt «kolonijai» Latgalei atsevišķu pilsonības un valodas likumu, tā, lai būtu labi «čangaļiem» un «apspiestajām minoritātēm»?
V. Lauska darbība izpaužas arī Daugavpils latviešu (kuru pēc oficiālajiem datiem šeit ir 14–15%, bet reāli šis skaitlis ir mazāks) šķelšanā, izveidojot blakus jau esošajai Daugavpils latviešu biedrībai alternatīvu latgaliešu biedrību. Pat ja starp Daugavpils latviešiem un latgaliešiem būtu kādas manāmas atšķirības, vai tad mūsu nācijas kopīgās nākotnes vārdā nebūtu nepieciešams tās «nogludināt», nevis uzsvērt, kā to dara V. Lauskis? Taču, ja šim kungam mērķis nav vienota, latviska valsts, bet multietniska «kokteiļa brūvēšana» no visādām «minoritātēm», viņa rīcība kļūst saprotama. Tāpat arī, lasot A. Rancānes laikrakstā redaktores žēlabas par nepietiekamas vietas ierādīšanu «skaidrojai volūdai», šie spriedumi ir jāaplūko kontekstā ar redakcijas noraidošo attieksmi pret nacionāli domājošiem latviešiem, nedodot iespēju izteikt laikrakstā savus uzskatus, un tad daudz kas kļūst skaidrāks un saprotamāks. Vārdos šie cilvēki – Lauskis un Rancāne – atbalsta Trasūnu, bet darbos rīkojas tieši pretēji viņa garam. Protams, netrūkst arī latgaliešu – patriotu, kas pretojas šādai pseidopatriotiskai nostājai. Nesen mūžībā aizgājušais plaši pazīstamais rakstnieks, Latvijas un Latgales patriots Jānis Klīdzējs, pirms dažiem gadiem viesodamies Rēzeknē, teica: «Beigsim taču vienreiz sevi mānīt! Nav latgaliešu tautas un valodas, ir Latgales latvieši un vairākas latviešu valodas dialekta formas, kurā tie runā. Šķelšanās un sīkumainā kašķēšanās savā starpā tikai nāk par labu mūsu tautas un valsts kopējiem ienaidniekiem.» Diemžēl politikāņi, kam jāveic noteikts politisks pasūtījums, nevēlas ieklausīties šais viedajos vārdos.
Bet tagad atgriezīsimies pie raksta sākumā uzdotā jautājuma – vai latvietim ir pamats ienīst latgaliešus? Te nu es spriežu šādi – manā uztverē latgalieši dalās divās grupās: Latgales latviešos un čangaļos. Pie pirmajiem pieskaitu nelaiķus Trasūnu, Klīdzēju un visus pārējos dzīvos un mirušos viņiem līdzīgi domājošos. Domāju, visi «Latvietis Latvijā» lasītāji piekritīs, ka šie ļaudis pelnījuši tikai cieņu un apbrīnu. Pie pēdējiem savukārt pieskaitu Seikstu, Lauski, Rancāni & Co, un šādas personas var pelnīt vienīgi nicinājumu, jo viņi darbojas pret Latvijas un latviešu interesēm, un nav pat tik svarīgi, vai dara to kādu aprindu uzpirkti vai savas politiskās tumsonības dēļ.
Latgales latviešiem savukārt novēlētu rūpīgāk izkopt tieši literāro valsts valodu, mazāk vērības veltot visādiem dialektiem un ārpus Latgales teritorijas sarunāties tikai literārajā valodā. Mūsu valodu – tīru un pareizu – taču dzird tik reti, nepiesārņosim to. Es ceru, ka nākotnē atšķirības starp sēļiem, ventiņiem un latgaļiem kļūs arvien mazākas, līdz mēs saplūdīsim vienotā un nedalāmā latviešu nācijā.
Nācija pāri visam! Cīņai sveiks!
Aivars Gedroics, 2000.gadā |
|
|