VĒL VIENS "INTEGRĀCIJAS” (GENOCĪDA) PAVEIDS PRET LATVIEŠU TAUTU.
Kad lietojam vārdu "integrācija", parasti ar to saprotam Latvija nelikumī¬gi iepludināto okupantu iekļaušanu Latviešu sabiedrībā, ko mēs, Patrioti, pamatoti uzskatām par genocīdu pret Latviešu tautu. Taču jāsaprot, ka šis mūsu varturu - tautas slepkavu - organizētais process ietver savi arī t.s. pašmāju "sabiedrības atkritumu" uzņemšanu normālo ļaužu vidū, un šis process ir ne mazāk bīstams kā okupantu naturalizācija. Spilgts šī otrā genocīda paveida piemērs ir prasība atzīt homoseksuālismu par normu un uzņemt "homīšus" kā līdztiesīgus partnerus normālo ļaužu vidū. Tomēr "homīši" ir tikai viena neliela grupa no t.s. "sabiedrības atkritumiem", kura pie tam nav tā visrie¬bīgākā un visbīstamākā. Vēl daudz lielākus draudus Latviešu tautai rada ļaudis (ja viņus tā var saukt) ar iedzimtām vai iegūtām gara (psihes) kroplībām. Pie tādiem pieder idioti, kretīni, debīliķi ("daunisti"), šizofrēniķi, paranoiķi, depresīvie ...utt., u.t.jp. Arī „homīši" pieder šai grupai, lai gan, kā jau iepriekš rakstīju, ir mazāk bīstami normālajiem ļaudīm, nekā citi augstāk minētie "psihi". Ja mēs pieļausim šādu zemcilvēku iekļaušanu normālo ļaužu sabiedrībā, Latviešu tauta iznīks pat tad, ja mums nebūs neviena okupanta. Diemžēl neviena sabiedriski-politiska organizācija līdz šim nav uzsākusi nopietnu cīņu pret šāda veida Latviešu nācijas "holokaustu" .
Kādā veidā tad izpaužas "sabiedrības padibeņu" integrācija? Pirmkārt, tā sākas ar propagandu, ka šie nožēlojamie ļautiņi esot tikai "nedaudz citādi", nekā visi pārējie, taču nebūt ne sliktāki un viņu dzīvības esot vienlīdz vēr¬tas ar normālo ļaužu dzīvībām, viņi esot pelnījuši tādas pat tiesības kā visi pārējie ...utt. Regulāri tiek atgādināts, ka par "psihu" varot kļūt katrs, ka neesot zināms, no kurienes ceļoties šādas kroplības...u.tml. Attiecībā uz pēdējo jautājumu jāpaskaidro, ka lielākoties šie ļaudis tādi kļūst sava grē¬cīgā dzīvesveida (alkoholisma, narkomānijas...u.tt.), vai arī viņu vecāku piekopto netiklību dēļ. Ir arī teorija, ko piedāvā Dzīvās Ētikas Mācība un tā šādu izdzimteņu rašanos izskaidro ar viņu iepriekšējo dzīvju laikā piekopto grēkošanu, par ko viņus savukārt vēlāk ir sodījis Dievs... Taču es nedomāju, ka mūsu galvenais uzdevums būtu noskaidrot šādu "sabiedrības atkritumu" ra¬šanās cēloņus. Galvenais ir saprast, ka uzturēšanās nenormālo zemcilvēku sabiedrī¬bā normālu indivīdu deģenerē un rada līdzīgu šiem kretīniem, kas arī ir varturu – tautas slepkavu - uzdevums un kā labā arī noris šī t.s. "integrācija" (genocīds). Ne jau velti "psihenēs" un tamlīdzīgās iestādēs mediķiem neiesa¬ka strādāt ilgāk par 10 gadiem, lai nedeģenerētu savu apziņu un nekļūtu līdzī¬giem saviem pacientiem. Padomju okupācijas laikos pie visām tās ļaundarī¬bām tomēr ir atzīmē, ka normālie ļaudis pamatā bija pasargāti no deģenerātiem, ar kuriem ikdienā saskārās tikai ļoti ierobežots normālo ļaužu kopums. Diem¬žēl, līdz ar Atmodas procesu pārņemot Rietumu deģeneratīvo antimorāli, mūsu vadoņi sāka nojaukt šo ikvienā normālo sabiedrībā eksistējošo robežu starp normālajiem un nenormālajiem, kas sākās ar homoseksuālisma sodāmības atcelša¬nu un pilnā sparā turpinās vispretīgākajos veidos.
Ir pat izdomāts speciāls apzīmējums šim padibenēm, lai tās nebūt jāsauc viņu īstajos vārdos, proti, patlaban viņus oficiāli dēvē par "cilvēkiem ar īpašām vajadzībām". Lai gan vārdos tiek sludināta šo izdzimteņu vienlīdzība ar normālajiem ļaudīm, reālajā dzīvē viņi pašlaik atrodas priviliģētā stāvoklī. To spilgti parāda kaut vai neskaitāmās ziedojumu akcijas, kas īpaši pie¬ņemas spēkā ap Ziemassvētkiem un Jauno gadu, kurās tiek aicināts ziedot "dzī¬ves pabērniem". Patiesībā šie kropļi jau tāpat atrodas nesalīdzināmi privili¬ģētā stāvoklī attiecībā pret normālajiem ļaudīm jau ar to vien, ka valsts uzņēmusies viņu uzturēšanu uz sava rēķina līdz viņu nožēlojamā mūža galam. Savukārt par normālu cilvēku-bezdarbnieku mūsu varturiem ir pilnībā "nospļau¬ties", tas var kaut vai mirt badā, lai valsts sāktu par viņu rūpēties, viņam ir jākļūst par deģenerātu. Ne jau velti darba devēji tiek aģitēti zināmu % darba vietu atvēlēt "ļaudīm ar īpašām vajadzībām", neskatoties uz to, ka vigi no valsts taču saņem regulāru pensiju. Lūk, tā šie izdzimteni atņem iespēju strādāt normālajiem ļaudīm, spiež tos kļūt par "bomžiem" vai noziedzniekiem.
Mūsu ļaudis jau no mazām dienām pieradina dzīvot kopā ar šīm padibenēm, jau sākot no bērnudārza, sākot no skolas sola. Ir izstrādāta speciāla program¬ma "bērnu ar īpašām vajadzībām" "integrēšanai" normālajās mācību iestādēs. Tiek sludināts, ka gan jau parastie bērni pie sien kretīniem pieradīšot. Jā, pierast jau var arī pie dzīves cūku kūtī. Uz Sibīrijas nāves nometnēm izvestie ļaudis arī ar laiku pierada dzīvot lopiskos apstākļos, piemēram, kārtot da¬biskās vajadzības, kad blakus stāv bruņots pretēja dzimuma sargs. Tikai par ko liecina šāda "pierašana" - par progresu vai cilvēka tuvināšanos dzīvnieka stāvoklim? Es domāju, atbilde šeit ir skaidra. Tāpat ir arī ar normālajiem ļaudīm un deģenerātiem. Jebkurš normāls cilvēks jūt pretīgumu un riebumu, at¬rodoties blakus zemcilvēkam-deģenerātam. Ja viņš savukārt šādu radījumu sāk uztvert kā sev līdzvērtīgu, tas liecina, ka viņa paša apziņa sākusi deģenerēties un tas jau ir pirmais solis ceļā uz pilnīgu personības kretinizēšanos. Mūsu varturi, kas veic šo "integrāciju", protams, ļoti labi saprot iepriekšminēto faktu, taču tas viņus nebaida, tieši otrādi, tāds jau arī ir tautas slepkavu mērķis - padarīt mūs par deģenerātiem ar ierobežotu apziņas loku, jo muļķus taču ir vieglāk pārvaldīt, tiem var iestāstīt, ka "balts ir melns" un otrādi. Tāpēc arī tiek izdotas grāmatas t.s. "vieglajā valodā", kuras būtu saprotamas arī deģenerātiem, savukārt, normālajiem ļaudīm tās lasot, ir jānolaižas līdz personas "ar īpašajām vajadzībām" līmenim. Šāda veida apmācības rezultātā vairs nevarēs, kā savā. fabulā rakstīja Dž .Orvels, atšķirt, „kurš te ir cūka, kurš cil¬vēks". Jeb, vēl runājot līdzībās, šis "integrācijas" process atgādina veselo graudu sajaukšanu vienā kaudzē ar puvušajiem. Kas tā rezultātā iznāk, mēs zi¬nām - visi graudi sāk smirdēt un pūt. Lūk, tā arī mūsu bērni, uzturoties kopā ar deģenerātiem, paši pamazām kļūst par tādiem.
Vēl jāatzīmē, ka garīgi nepilnvērtīgiem radījumiem nelaimīgā kārtā jau no dzimšanas ir novērojama pastiprināta tieksme uz seksuāliem kontaktiem, tātad uz vairošanos un sev līdzvērtīgu deģenerāti radīšanu. Lai to novērstu, nekas netiek darīts. Taisni otrādi - speciāli šiem radījumiem tiek drukātas brošūras, kurās "vieglajā valodā" tiek izskaidrots, kā iepatikties pretējā dzimuma pārstā¬vim, ka viņu pavedināt, kā tīri fiziski ar viņu kopoties...utt. Visa tā re¬zultātā nenormālo skaits strauji aug un patlaban Latvijā jau ir 43(!) speciālās internātskolas, kas domātas bērniem "ar īpašām vajadzībām", turpino¬ties šim noziedzīgajam genocīda procesam, tādu skaits drīz būs 143!
Daži varbūt mēģinās iebilst, ka arī citās zemēs, sevišķi ES, notiek tas pats. Taču tas nav nekāds attaisnojums, tieši otrādi, tas vēlreiz apliecina šī procesa prettautisko būtību un kaitīgumu. Nevienam taču nav noslēpums, ka ES pārvalda cionisti-masoni, kas savā darbībā vadās no "Cionas gudro pro¬tokolu" ieteikumiem. Starp citu, interesanti atzīmēt, ka žīdu tautā ir krietni mazāk nekā citās tamlīdzīgu deģenerātu. Acīmredzot tas ir tāpēc, ka vi¬ņi neveic vis šo zemcilvēku "integrāciju", bet gan panāk to izolāciju no normālo ļaužu sabiedrības, pie viena arī nesekmējot to vairošanos. Arī visām ci¬tām tautām, kuras grib dzīvot, nevis mirt, vajadzētu rīkoties līdzīgi.
Līdz ar to, esam nonākuši līdz raksta nobeiguma daļai, kurā vajadzētu at¬bildēt uz pašu galveno jautājumu: "Kādā veidā pretoties "sabiedrības padibe¬ņu" iekļaušanai normālo ļaužu sabiedrībā?". Atbilde ir – visos iespējamajos likumīgajos veidos, pie tam, kas ir ļoti svarīgi, tas jādara visiem normāla¬jiem ļaudīm kopā, nevis jāpaļaujas uz kādu "vadoni", kurš te izdarīs visu vietā. Minēšu arī dažus praktiskus šādas iespējamās pretdarbības piemērus.
Pieņemsim, ka kādā klasē "integrācijas" nolūkos tiek uzņemts skolnieks(-ce), kurš(a) savas attīstības līmenī līdzinās uz Ziemassvētkiem videofilmā LTV rādītajam Mārtiņam, proti, nespēj pastāvīgi kustēties, runāt, kur nu vēl ap¬gūt lasīšanas vai rakstīšanas iemaņas. Var izteikt vienīgi visdziļāko līdz¬jūtību tam pedagogam, kuram nāksies strādāt ar šādu zemcilvēku. Domāju arī, ka jebkurš normāli domājošs bērna vecāks, pat tāds, kurš iepriekš ir atbals¬tījis "invalīdu integrāciju", nevēlēsies, lai viņa bērns mācītos kopā ar šā¬du izdzimteni. Diemžēl ar nevēlēšanos vien ir par maz, vajag sākt arī prak¬tisku darbību, lai kaut ko šajā stāvoklī mainītu. Pirmkārt, visiem normālo bērnu vecākiem ir kolektīvi jāgriežas pie minētās skolas vadības ar stingra, nelokāmu prasību - aizvākt no viņu normālo bērnu vidus šādu deģenerātu. Ja tā nevēlas viņos ieklausīties, jāvēršas tālāk pie Skolu valdes, pie Izglī¬tības Ministrijas, pie Ministru Kabineta, pie Saeimas. Tāpat arī noteikti ir jāgriežas Cilvēktiesību birojā ar prasību ievērot normālo ļaužu tiesības atrasties no deģenerātiem brīvā sabiedrībā. Līdz šim parasti vienmēr oficiāli tiek uzsvērtas kropļu tiesības, kas ietverot sevī "integrāciju", bet ne¬kur netiek runāts par veselo cilvēku tiesībām. Vai tad tādas neeksistē, vai tad cilvēktiesību birojam ir jārūpējas vienīgi par izdzimteņiem? Ja Brūveris &Co ir aizmirsuši par normālo ļaužu tiesībām neatrasties pastāvīgā diskomfor¬ta kretīnu sabiedrībā, tad ir pēdējais laiks viņiem to atgādināt! Vai tas nav absurds, ka normālajiem ļaudīm, kas vismaz pagaidām sastāda nospiedošo sabiedrības vairākumu, ir jācieš no dažiem % deģenerātu?
Līdzīgi jārīkojas arī gadījumā, kad "cilvēks ar īpašām vajadzībām" tiek pieņemts darbā kāda normālo ļaužu kolektīvā, lai "integrētos". Nav jācenšas sadzīvot, piemēroties šim izdzimtenim, taisni otrādi, jārada tāda atmosfēra, lai viņam pašam(-i) atrašanas kolektīvā būtu neizturama. Jānorāda uz katrām, pat visniecīgākajām šāda "īpašā" darbinieka kļūdām, par viņu pastāvīgi ir jāsūdzas darba vietas priekšniecībai, pie tam tas jādara nevis 1-2 cilvēkiem, bet vislabāk - visam normālo ļaužu kolektīvam. Ja darba vietas priekšniecība šīs sūdzības ignorē, var mēģināt nodarboties ar obstrukciju - sākt "strādāt" tāpat kā to dara "cilvēks ar īpašajām va¬jadzībām". Lai šefs papriecājas un padomā, kas notiks, ja „lauvas tiesu" darbinieku viņa firmā sastādīs ļaudis "ar īpašajām vajadzībām". Ja kon¬krētais darbs saistās ar cilvēku apkalpošanu (piem., garderobē, bibliotēkā, tad sūdzēties par darbinieku-debīliķi jāaģitē arī apkalpojamie klienti. Ja šīs sūdzības būs pietiekami masveidīgas un ilgstošas, tās galarezultātā noteikti sasniegs cerēto mērķi. Atcerēsimies parunu, ka "ilgi pilošs ūdens: ir spējīgs pat akmeni sadrupināt”. Un, pats galvenais, pašam „integrējamajam” vija garīgās sapratnes robežās ir regulāri jāatgādina: "Ko tu, nelai¬mīgais kropli, meklē pie mums, normālo ļaužu sabiedrībā? Tava īstā vieta ir trakomājā pie tādiem pašiem kretīniem kāds esi tu pats!" (Līdzīgi, kā A.Garda un citi patrioti māca mūs rīkoties attiecībā pret okupantiem - regulāri atgādināt, ka Latvija nav viņu mājas, ka viņiem nav šeit "jāintegrējas", bet gan jābrauc prom - jo ātrāk viņi to izdarīs, jo abām pusēm būs labāk!) Nevajag ļaut šiem debīliķiem sevi iežēlināt! Jāatceras, ka viņu pašu lik¬tenis ir Dieva nolemts, lai pie Viņa šie tad arī griežas ar savām sūdzībām un prasa pestīšanu un "integrāciju". Mums, normālajiem ļaudīm, pirmām kār¬tām, ir jāžēlo pašiem sevi, jārūpējas par savu likteni, lai mēs darbā un mājās justos ērti un komfortabli, tāpat kā Latviešu tautai jārūpējas, lai Latvijā labi justos Latvieši, nevis nelikumīgi ievestie okupanti.
Vecgada runā premjers E.Repše izteica rūpi, ka Latvijas iedzīvotāju dau¬dzums samazinās un tauta izmirst, Tas, protams, ir bēdīgi, taču vēl vairāk par tautas kvantitātes samazināšanos, mani uztrauc tās kvalitātes pasliktināšanās. Svarīgi ir ne tikai, cik Latvijā ir iedzīvotāju, bet arī KĀDI tie ir - vai tie ir Latvieši, vai sveštautieši (t.sk, okupanti), kāda ir šo ie¬dzīvotāju fiziskā un, it sevišķi, garīgā veselība. Mēs pamatoti par nelie¬ti un nodevēju uzskatām latvieti, kas nolēmis saistīt savu dzīvi ar okupan¬tu, taču nekrietni rīkojas arī tāds tautietis, kas apzināti rada deģeneratīvu jauno paaudzi. Lai no tā izvairīties, urnas ne tikai ir jāpiekopj veselīgs dzīvesveida (nelietot narkotikas, nesmēķēt, līdz minimumam samazināt alkohola patēriņu), bet arī jāprecas ar tiem tautiešiem, kuru tuvos rados nav bijis zemcilvēku-deģenerātu, savukārt, ja tādi ir paša radu vidū, tad labāk atturēties no bērnu radīšanas - lai to ir mazāk, bet veselāki!
PAR LATVIJU - BRĪVU NO OKUPANTIEM UN DEĢENERĀTIEM, PRET VISA VEIDA "INTEGRĀCIJU" (GENOCĪDU) C Ī ŅAI S V E I K S ! ! !
AIVARS GEDROICS, Latviešu Patriots
Raksts tapis 2003.gada sākumā |
|
|