NOTIKUMI IRĀKĀ
Nesenos notikumus Irākā nav atstājis bez ievērības teju neviens Latvijas iedzīvotājs – proti, šā gada decembrī Irākā gāja bojā divi Latvijas armijas karavīri, un pāris dienas pirms Jaungada ar nāvi tika sodīts bijušais Irākas prezidents Sadams Huseins. Kā šos notikumus lai uztver no Latviešu Patriotu viedokļa?
Lai cik nepatīkami to būtu atzīt, tomēr ir jākonstatē bēdīgs fakts – šie divi puiši no Latvijas saņēma tādu algu, kāda bieži vien tiek izmaksāta tiem cilvēkiem, kas kā iebrucēji (okupanti) ar ieročiem rokās ierodas citas valsts teritorijā, un nav būtiski, kā tie tiek nosaukti – par miera nesējiem, brālīgās palīdzības sniedzējiem (tā padomju laikos dēvēja PSRS armijas karavīrus Afganistānā) vai vēl kaut kādā skaistā segvārdā; tāpat vietējiem cilvēkiem nav arī būtiski, zem kāda karoga un kādās formās tērpti tie viņu zemē ierodas. Jebkurā gadījumā tie ir nevēlami svešķermeņi, vēža šūnas, no kurām pamattautai ir jācenšas atbrīvoties, ja tā negrib tikt iznīcināta. Tāpēc pilnīgi loģiski un pareizi ir, ka katrs krietns irākietis cenšas šiem radījumiem kaitēt, kā vien var, nelaižot garām iespēju viņus arī fiziski iznīcināt. Lūk, tas tad arī notika ar šiem diviem puišiem no Latvijas. Un jāskatās patiesībai acīs – šāds sods viņiem bija taisnīgs un pelnīts. Var vienīgi pabrīnīties, ka vairāku gadu laikā, kamēr Irākā atrodas ierobežotais kontingents no Latvijas vēl ir bijuši tikai 3 bojāgājušie, laikam Tas Kungs debesīs tiešām mūsu tautiešus žēlo vairāk, nekā citu tautību kareivjus, cerot, ka tie varbūt apdomāsies un brauks beidzot mājās uz neatgriešanos, bet laikam jau letiņi ir ar „grūtām” galvām, un, kamēr viņu bojāgājušo skaits nesasniegs skaitli, kas rakstāms vismaz ar diviem, vai varbūt pat ar trim cipariem, tikmēr pie prāta nenāks. Nu, tādā gadījumā jāsaka – pucējiet virsū, irākieši, viņiem tā pamatīgāk, lai beidzot sāk saprast, kur ir viņu īstā vieta un īstās mājas! Ja jau kādam ļoti gribas karot, lai tad viņš dodas palīgā čečenu tautai cīņā pret Krievijas agresiju, vai arī kaut vai brauc uz to pašu Irāku – tikai, nevis lai palīdzētu okupēt šo zemi, bet gan atbrīvotu to no ārvalstu agresoriem. Lūk, tas būtu slavas cienīgs darbs, kā veikšanai varētu cerēt arī uz Visaugstā palīdzību un svētību! Un, visbeidzot, ja kāds mēģina aizbildināties ar to, ka dodas uz Irāku, lai atrisinātu materiāla rakstura problēmas, tad var viņam indīgi pajautāt: „Vai tu, vecīt, negribētu labāk piepelnīties ar pasūtījuma slepkavību veikšanu, arī taču ienesīgs amats, turklāt vēl adrenalīnu asinīs uzdzen?”. Jāsaprot vienreiz, ka ne jau viss ir mērāms naudas izteiksmē, un, lai cik arī solītu par nekrietna darba veikšanu, normāls, godīgs cilvēks nekad to neuzņemsies darīt!
Tagad par Sadamu Huseinu un viņam piespriesto sodu. Protams, nebija šis cilvēks nekāds eņģelītis, pietiekami grēku bija uz viņa sirdsapziņas. Tāpat nav noliedzams tas, ka pašā Irākā netrūka ļaužu, kas vēlējās viņa nāvi. Tas ir arī saprotams, zinot, ka šīs valsts teritorijā ilgus gadus spiestas dzīvot kopā trīs etniski nedraudzīgas grupas: sunnīti, šīiti un kurdi. Šādas valstis, kā likums, nekad nav politiski stabilas, un, lai kuras cilts valdnieks tajā valdītu, pārējās ciltis būs nemierā jau ar to vien, ka pie varas nav viņējais cilvēks. Jā, Huseins savus tautiešus – sunnītus vērtēja augstāk par šīitiem un kurdiem, tas ir loģiski un saprotami, viņš arī cīnījās pret tiem, kas pretojās viņa piekoptajai politikai. Saprātīgs risinājums šādā situācijā būtu Irākas valsts sadalīšanā pēc etniskajām grupām, katrai atvēlot savu teritoriju un ļaujot pašai sev izvēlēties valdnieku. Tas netika izdarīts. Rezultāts likumsakarīgs – kari un etniskās nesaskaņas, ievainotie un bojāgājušie. Taču akli maldās tie, kas domā (tic), ka ASV un sabiedrotie tiešām iebruka Irākā, lai izbeigtu savstarpējo asinsizliešanu, vai lai atrastu masu iznīcināšanas ieročus, kuri it kā bija Huseina rīcībā. Pilnīgi pretēji – ja šādi ieroči Huseinam tiešām būtu, tad visticamāk viņa valstij neviens agresors neuzdrošinātos klupt virsū, jo baidītos par sekām, kas tādā gadījumā piemeklētu pašu. Šinī kontekstā kļūst labi saprotama Irākas kaimiņvalsts Irānas vēlme iegūt savā īpašumā atomieročus – ne jau, lai kādam uzbruktu, bet gan, lai aizsargātos no potenciālās ASV un Izraēlas agresijas. Ne jau velti paruna saka: „Ja gribi mieru, gatavojies karam!”. Šinī gadījumā jākonstatē, ka Huseina režīms bija slikti gatavojies karam, turklāt, tā pārvaldīto valsti plosīja iekšējās nesaskaņas iedzīvotāju starpā, tāpēc amerikāņiem beidzot to izdevās iekarot un daļēji pakļaut, lai gan partizānu karš pret iebrucējiem, kā mēs to redzam un dzirdam ikdienā, joprojām turpinās. Un, kas attiecas uz pašu Sadamu Huseinu, tad skaidrs, ka viņš jaunajai varai – okupantiem un to pakalpiņiem – traucēja, tāpēc viņš bija jādabū pie malas un jāsoda ar nāvi. Te nu atkal jāatceras „tautu tēva” Staļina spārnotais teiciens lielo tīrīšanu laikā: „Būtu tikai cilvēks, pantu, ko viņam piešūt, vienmēr var atrast”. Tā tas notika arī ar Huseinu. Ja viņš nebūtu bijis vainīgs 148 kurdu nogalināšanā, gan jau atrastu vēl kādus grēkus, ja tādu reāli nebūtu, tad tos izdomātu, kā mēdz teikt, izzīstu no pirksta, bet gala rezultāts no tā nemainītos. Bez tam, kas tad bija tiesneši? Formāli it kā Irākas kara tribunāls, bet būtībā tie bija okupantu režīma ielikteņi – marionetes, kas paklausīgi izpildīja savu aizokeāna saimnieku – ASV okupantu, aiz kuriem stāv mafiozās cionistu-masonu ložas, rīkojumu, proti, jebkādiem līdzekļiem likvidēt Huseinu, piešūt viņam vienalga ko, lai tikai būtu pamats viņu sodīt ar nāvi. Un tas nekas, ka pašu izdarīto noziegumu skaits desmit vai pat simtkārtīgi pārsniedz tos, par kuriem viņi grasās tiesāt savus upurus. Un, kā to pareizi norādīja kāds internetportāla Kavkazcenter korespondents, „vai tiešām bija vērts nogalināt 650000 irākiešu tikai tādēļ, lai sodītu un pakārtu Huseinu par 148 citu irākiešu nogalināšanu?”. Taču neviens prātīgs cilvēks jau nedomā, ka karš tika uzsākts Huseina sodīšanas dēļ. Iemesls tam bija pavisam cits – milzīgie Irākas naftas krājumi, kas kā baldriāns kaķus vilināja ASV varturus, jo pašu naftas krājumi strauji tuvojas beigām, bet Huseins jau nu gan, būdams pie varas, atšķirībā no viena otra sava kolēģa kaimiņvalstīs, nekad nepiekristu tos par simbolisku cenu pārdot ārzemniekiem. Tāpēc viņš tika likvidēts. Šai „Huseina prāvai” ir daudz kopīga ar bēdīgi slaveno „Nirnbergas prāvu” gan tiesājamo un tiesnešu statusa, gan piespriestā soda ziņā. Un visbeidzot jāatzīmē, ka, līdzīgi kā vācu tautas varoņi, arī Sadams Huseins savu pēdējo dzīves mirkli sagaidīja godam, nenožēlodams grēkus un nelūgdams nevienam piedošanu, bet gan lamādams un nolādēdams okupantus, līdz pēdējam elpas vilcienam aicinot tautu sacelties un padzīt tos no irākiešu zemes. Par to viņš nenoliedzami pelna apbrīnu un uzslavu no jebkurai tautai un rasei piederīga Patriota puses! Vai Latviešu tautā būtu daudz tādu Varoņu?
PAR VISU RASU UN TAUTU TIESĪBĀM BŪT SAIMNIEKIEM SAVĀ ZEMĒ C Ī Ņ A I S V E I K S !!!
01.01.2007. Aivars Gedroics |
|
|