| Georga Andrejeva patiesā būtība | 23:28 |
|---|
DAKTERS ANDREJEVS PŪDERĒ SMADZENES
DAUGAVPILIEŠIEM
Trešdien, 11.03.2004., Daugavpils universitātē uz tikšanos ar studentiem, mācībspēkiem un citiem interesentiem bija ieradies Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē, bijušais ārlietu ministrs un droši vien vēl joprojām esošais čekas aģents G.Andrejevs. Tikšanās sākās ar 15 minūšu nokavēšanos, jo pēc DU rektores teiktā, esot bijis jāpagaida, kamēr ierodas studenti no cita mācību korpusa.
Uzstāšanās sākumā viesis minūtes piecas stāstīja par to, kāds lielisks ārsts viņš esot bijis, cik daudz laba cilvēkiem esot devis savā amatā, bet diemžēl esot bijis spiests pamest medicīnu un sākt darboties politikā, jo “4.maija republikā” katastrofāli trūcis piemērotu, svešvalodas zinošu cilvēku darbam ārpolitikā. Kad nu klausītāji bija, viņaprāt, ar savu klusēšanu pienācīgi novērtējuši Andrejeva k-ga nesto upuri, viņš pārgāja uz citu tematu un sāka stāstīt Eiropas Padomes (EP) un Eiropas Savienības (ES) tapšanas vēsturi.
1948.gadā dažas sabiedriskas organizācijas (lasi: cionistu-masonu ložas – A.G.) esot nolēmušas veidot forumu, kas ieteiktu Eiropas valstu valdībām pieņemt vienotus standartus “demokrātijas” un “cilvēktiesību” jomā. Esot sasaukts kongress, par tā priekšsēdi iecelts V.Čērčils, kas tobrīd jau vairs neesot bijis Lielbritānijas premjers. Viņš ieteicis izveidot kopēju valstu apvienību, izstrādāt vienotu “cilvēktiesību hartu”, arī tiesu, kas kontrolētu šīs hartas izpildi. Gadu vēlāk – 1949.g. – 10 valstu valdības parakstījušas Eiropas Padomes izveides dokumenti. Pirmoreiz esot labprātīgi pieņemts lēmums uzticēt daļu savu valstu suverenitātes kopīgai Eiropas institūcijai. Kā obligāts priekšnoteikums uzņemšanai EP sastāvā izvirzīta t.s. “Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas” ratificēšana. EP esot bijusi ES izveidošanas idejas galvenā ģenerētāja.
Baltijas valstis uzreiz pēc to neatkarības faktiskās atgūšanas 1991.gada septembrī pirmoreiz esot deleģējušas savus pārstāvjus EP Parlamentārajā Asamblejā speciālā viesa statusā, kas esot bijis liels diplomātisks sasniegums. Tur mēs pirmoreiz uzzinājuši, ka nevaram kļūt ES locekļi, nebūdami EP (vismaz tik godīgs bija G.A., ka neturpināja daudzkārt jau nodeldēto pasaciņu, ka EP, ES un EDSO esot dažādas, savstarpēji nesaistītas lietas). 1995.gadā Latvija beidzot uzņemta EP. Tad jau tajā darbojusies Eiropas Cilvēktiesību Tiesa, kuras lēmumi esot galīgi un nepārsūdzami visām EP dalībvalstīm. 55 gadu pastāvēšanas laikā EP esot uzkrājusi milzu pieredzi “demokrātijas” un “cilvēktiesību” jomā. Pieņemtas un ieviestas dzīvē veselas 189 konvencijas, no kurām Latvija jau parakstījusi 75, ratificējusi 59. EP esot arī izstrādājusi “cilvēktiesību standartus”, kurus par pamatu pieņēmusi ES.
Tad viesis sāka stāstīt par eiroparlamentu, kurš formāli darbojoties kopš 1979.gada, bet tā loma īpaši pieaugusi pēdējo 10 gadu laikā, kad galvenie likumdošanas jautājumi un ES budžeta apstiprināšana uzticēta šim veidojumam, nevis nacionālo valstu parlamentiem. Izveidojusies arī kārtība, ka jebkurš 18 gadus sasniedzis ES pilsonis var ne tikai balsot, bet arī kandidēt uz eiroparlamentu jebkurā no ES dalībvalstīm. Tā, pēc ciemiņā domām, esot ļoti jauka, progresīva un demokrātiska kārtība. Un vispār – nacionālās suverenitātes daļēja upurēšana esot kompensējusies tādejādi, ka valstis apvienojoties iegūstot lielāku suverenitāti (šādai “loģisko spriedumu ķēdei” gan nekādi nespēju izsekot un atrast tajā jēgu -A.G.).
Tādā garā ciemiņš “vārījās” apmēram stundu un bija redzams, ka viņš tiešām no sirds priecājas par to, ka Eiropā ir izveidojusies vienota, kosmopolītiska, antinacionāla impērija. Kad nu G.A. beidzot apklusa, zāles priekšā iznāca DU rektore Z.Ikere un sāka lielīties, ka viņa savus studentus audzinot eirooptimisma garā. Eirooptimistu un pesimistu skaits studentu vidū esot apmēram 50:50. Viņa pati, referendumā balsojot “PAR”, esot nobalsojusi arī studentu-nepilsoņu vietā (?!?! – A.G.), kuri, cerams, ja ne vēl šobrīd, tad nākotnē noteikti sapratīšot un atbalstīšot viņas veikto izvēli.
Pēdīgi tika dota iespēja uzdot jautājumus viesim zālē sēdošajiem, ko es nekavējoties izmantoju un pajautāju:
“Kāds labums Latvijai un Latviešiem ir no mūsu valsts dalības EP un ES? Visas šīs Eiropas kosmopolītiskās konvencijas taču ir pretrunā ar Latviešu tautas nacionālajām interesēm un izdevīgas vienīgi okupantiem! Manuprāt, Latvijai jāveido sava nākotne ārpus šiem veidojumiem – EP un ES !”. Ciemiņš manāmi apmulsa, acīmredzot negaidīdams šādu “nepareizu” reakciju uz viņa runu, bet tad sāka taisnoties, ka tauta taču pati izvēlējusi “Latvijas ceļu”, kura pārstāvis esot arī viņš, un šīs partijas politika jau no paša sākuma bijusi vērsta uz iekļaušanos Eiropas struktūrās. Latvija (un vispār Baltija) esot pārāk maza un ekonomiski vāja, lai pastāvētu viena pati, kaut kam esot jāpievienojas – vai nu Eiropai, vai Krievijai. “Arī Krievija taču ir EP!”, es iebildu. “Jā, bet tā slikti atbilst EP kritērijiem!”. Viesis sāka stāstīt, ka EP esot arvien vairāk nemierā ar Krievijas piekopto politiku (Čečenijā u.c.) un beigās varbūt pat nolemšot to izslēgt no sava vidus. Un lielākais labums no Latvijas atrašanās EP esot tas, ka nu mēs varot stāstīt pasaulei par mūsu vēsturi, kā okupanti ar ieročiem rokās ienākuši mūsu dzīvokļos, to iedzīvotājus izveduši uz Sibīriju, bet vietā apmetušies paši…utt. Eiropas jaunākā paaudze par to visu neko nezinot, bet, kad izstāstot, uzņemot mūsu situāciju ar izpratni. “Un, šīs izpratnes vadīti, viņi liek tiem pašiem okupantiem, kas iekārtojās mūsu represēto tautiešu dzīvokļos, piešķirt LR pilsonību?”, es sarkastiski pajautāju. “Nē, ko jūs!”, taisnojās G.A., “ES iebilda vienīgi pret KVOTĀM pilsonības likumā, bet citādi tā neiebilst pret naturalizācijas procesu kā tādu, tā neprasa nepilsoņiem AUTOMĀTISKI dot pilsonību”. “Kāda starpība – automātiski vai nē? Okupantiem vispār nedrīkst dot nekādu pilsonību! Viņiem jāatgriežas turpat, no kurienes tie ir iebraukuši!”, es turpināju strīdēties pretī. “Nu, es gan nepiekrītu, ka civiliedzīvotāji, kas te iebrauca, ir okupanti!”, sacīja G.A., viņi taču to darīja pēc PSRS likumiem, kas atļāva brīvi izvēlēties dzīves vietu – tieši tāpat, kā tagad tas ir ES. Var teikt, ka viņi ir ekonomiskie bēgļi – migranti, taču okupanti gan tie nav!”. “Bet Ženēvas 1949.gada konvencija taču aizliedz okupētājvalstij iepludināt okupētā teritorijā savus pilsoņus!”, es cirtu pretī. “Jā, es zinu šo konvenciju, man to bieži atgādina mans draugs Visvaldis Lācis”, ciemiņš taisnojās, “taču Latvijas okupācija notika 1940.gadā un konvencijai nav atpakaļejoša spēka!’. “Labi, lai tad Krievija repatriē tikai tos okupantus, kas šeit ieradās PĒC 1949.gada, ar to pietiks!’, es pieļāvu kompromisu. “Mjā!”, ciemiņš novilka, saprazdams, ka ir iedzīts stūrī, “bet, redz’, nelaime ir tā, ka Krievija negrib atzīt okupācijas faktu! Un ko mēs tur varam darīt? Gāze taču mums no turienes gribi negribi ir jāpērk!”.
Tad G.A. sāka skaidrot, ka dzīvē esot “morālpolitika” un “reālpolitika”, un iešana uz kompromisiem esot neizbēgama politikas sastāvdaļa. Bieži vien esot jāizvēlas starp lielu un ļoti lielu ļaunumu. Savulaik, kad viņš bijis ārlietu ministrs, arī esot stipri gānīts par Krievijas armijas izvešanas līguma noslēgšanu 1994.gadā, kas ļāvis vēl 5 gadus darboties Skrundas lokatoram un, galvenais, atļāvis palikt Latvijā PSRS armijas demobilizētajiem virsniekiem. Viņam tas ļoti nepaticis, bet neko nevarējis darīt, jo par šādiem Krievijas armijas izvešanas nosacījumiem esot vienojušies Klintons ar Jeļcinu. Un, ja Latvija tiem nebūtu piekritusi, nedabūtu ASV atbalstu un tādā gadījumā Krievijas armija joprojām būtu te – tāpat kā Piedņestrā (Moldovā). “Lūk, tāpat ir arī ar pilsonības un valodas lietām!”, proponēja G.A., “nevar nerēķināties ar reālo situāciju pasaulē!”. Situācija varētu uzlaboties ar komunisma kā ideoloģijas atzīšanu par noziedzīgu Eiropā, bet tik un tā nevarot cerēt uz īpašu atbalstu jautājumā par nepilsoņu repatriāciju. “Mums būs šeit visiem jāsadzīvo!”, nobeidza G.A. Tad viņš vēl piemetināja: “Bet, protams, ja jūs būsiet ārlietu ministrs, varēsiet izvērst citādu politiku! Mēs neesam pielaulāti ne EP, ne ES – varam no tām izstāties, ja gribam! Starp citu, iespējams, ka 2005.gadā varētu tikt pieņemts lēmums par EP likvidēšanu, jo ES arvien vairāk paplašinās un drīz būs jau pārņēmusi sev visas EP funkcijas !
Ar to mūsu diskusija beidzās. Tad atkal vārdu ņēma Z.Ikere un ar nožēlu noteica, ka vairāk jautājumu uzdot nebūšot iespējams, jo laika limits esot iztērēts un ciemiņam jāejot atpūsties. Pašķidru aplausu pavadīts, viesis atstāja zāli.
Kādi no tā visa būtu izdarāmi secinājumi:
1) G.Andrejevs nav nekāds Latviešu Patriots, kā to viens otrs maldīgi uzskata, bet gan nožēlojams kosmopolīts un eirolīdējs. Un ko tad citu var gaidīt no “LC” biedra?
2) ES un EP (tāpat arī EDSO, ko gan ciemiņš nepieminēja) ir cionistu-masonu radītas, savstarpēji nesaraujami saistītas, Latvijai un Latviešiem naidīgas organizācijas, no kurām, tautas valodā runājot, “jāmūk, kā no traka suņa”. Katram Normālam Latvietim tas beidzot ir jāsaprot!
3) mēs nevaram gaidīt atbalstu savu nacionālo problēmu risināšanā no pašreizējās Eiropas. Situāciju var glābt vienīgi ES sagrūšana un Nacionālisma atdzimšana pasaulē, par ko arī kopīgiem spēkiem ir jācīnās.
VISU ZEMJU NACIONĀLISTI, APVIENOJIETIES !!!
PAR RASI UN NĀCIJU CĪŅAI SVEIKS !!!
11.03.2004. AIVARS GEDROICS |
|
|