SKUMJAS PĀRDOMAS PĒC 18.NOVEMBRA
Ir atkal pagājis kārtējais 18.Novembris, šoreiz jau 88. kopš tās dienas, kad 1918.gadā tika pasludināta Latvijas valsts. Mēs esam zaudējuši neatkarību, pēc 50 okupācijas gadiem to formāli it kā atguvuši, un tad pēc 14 gadiem to ar tautas vairuma aktīvu vai pasīvu piekrišanu to atkal pazaudējuši. Bēdīgākais gan šinī gadījumā ir ne tik daudz pats neatkarības zaudēšanas fakts, kā tas, ka vairums Latvijas ļaužu nemaz neapzinās tā esamību. Ja padomju laikos teju katrs Latvietis apzinājās, ka dzīvo okupētā valstī, kas faktiski ir kļuvusi par Krievijas koloniju (lai arī skaļi šādas domas, protams, retais uzdrošinājās teikt, jo par to publisku paušanu draudēja kriminālatbildība vai ieslodzīšanu trakomājā), tad tagad, kad atkal esam jaunas, kosmopolītiskas savienības sastāvdaļa, un mūsu varturi liekulīgi kladzina, ka tikai pašlaik Latviešu tauta tā pa īstam atdzimšot, dzīvojot vienā saimē ar brālīgajām tautām, un ka Latvijas drošību nekas vairs nevarot apdraudēt, jo mūs sargājot varenais NATO karaspēks...; tieši to pašu savulaik sludināja arī LPSR vadoņi, vienīgi NATO vietā bija Padomju armija, bet ES brāļu tautu vietā – PSRS brāļu tautas; tad šodien diemžēl vairums Latviešu šādus apgalvojums uztver nopietni un nekritiski tiem tic, lai gan vēl pirms gadiem 20 tādas runas dzirdot klusībā ķiķināja. Kāds dižens filozofs ir teicis: „Visbēdīgākais ir tad, ja cilvēks nezina, ka viņš nezina”. Tas pilnībā attiecas uz šodienas mūsu tautas vairākumu. Mēs atgādinām narkomānu, kurš ir iekritis dubļu peļķē, bet savā apmiglotajā prātiņā uzskata, ka sauļojas pludmales smiltīs. Ja padomju gados reti kurš nopietni uztvēra Pelšes, Vosa, Pugo runas, un vēl mazāk bija tādu, kas labprātīgi gāja tās klausīties, tad tagad simtiem latvietīšu iet uz publiskajiem pasākumiem, kuros ar nekaunīgu demagoģiju uzstājas VV-F un citi mūsu tautas slepkavas, kā aunu bars tic katram vārdam no viņu netīrās mutes un beigās vēl aizrautīgi aplaudē. Vērot šādus skatus ir vairāk kā nožēlojami katram normālam Latvietim, kam galvā ir smadzenes, nevis kartupeļu biezputra. Tai pat laikā jāatzīst, ka arī tie cilvēki, kas nepiekrīt mūsu valsts pašreizējam pret pamatnāciju noziedzīgajam virzības kursam, diemžēl nekādus alternatīvus pasākumus nerīko, un Latvju Patriotam, ja viņš negrib piedalīties „4.maija režīma” organizētajos balagānos nekas cits neatliek kā sēdēt klusi kā pelītei savā mājoklī. Iespējams, kāds atkal iebildīs: „...bet ko mēs varam izdarīt, mūsu ir tik maz...mūsos neviens neieklausās, mūsu viedokli neņem vērā...”utt. Te nu jāatzīmē, ka to cilvēku, kas drūmajos PSRS okupācijas laikos uzdrošinājās publiski paust savu atbalstu 18.Novembra Latvijai, arī nebija daudz. Un tomēr viņi iespēju robežās darbojās – līmēja proklamācijas, vilka mastos sarkanbaltsarkanos karogus, izdeva nelegālas skrejlapiņas. Ne jau tāpēc šie cilvēki to darīja, ka cerēja – okupanti, izlasījuši saukli: „Lai dzīvo Brīvā Latvija! Nost padomju okupāciju!”, nobīsies un tiešām dos Latviešiem brīvību. Nē, tik naivi viņi, protams, nebija! Galvenais viņu darbības mērķis bija parādīt, ka, par spīti valdošā režīma propagandai, ideja par Brīvu un Neatkarīgu Latviju nav aizmirsta, un nebūt visi cilvēki nav apmierināti ar pašreizējo stāvokli un nejūsmo par atrašanos PSRS sastāvā. Viņi it kā teica citiem Latviešiem: „Pievienojieties vismaz domās mums cīņā par Latvijas neatkarības atgūšanu, kam agri vai vēlu ir jānotiek! Nesamierinieties ar kolonijas statusu mūsu valstij!”. Daudzi par šo uzdrošināšanos bija spiesti maksāt ar ilgiem gadiem cietumā, viens otrs zaudēja arī dzīvību. Tomēr pilnībā apklusināt pretestības kustību neizdevās, apcietināto un nogalināto varoņu vietā stājās citi. Un pat visnelatviskākajos Latvijas nostūros VDK (čekas) darbinieki ar bažām gaidīja katru 18.novembri, ne bez pamata bažīdamies, ka Latvju Nacionālisti šai dienā atkal kaut ko „izstrādās”. Tā tas bija tajos laikos. Bet kā ir tagad, kad vismaz daļēja vārda brīvība tomēr pastāv un par aicinājumu atjaunot Latvijas Valsts Neatkarību nav juridiska pamata nevienu ieslodzīt?
Diemžēl jākonstatē, ka tagad jau vairāku gadu garumā (no 2004. līdz 2006.gadam), kopš Latvija ne de facto, ne arī de jure nav neatkarīga valsts, neatrodas NEVIENA politiska vai sabiedriska organizācija, kas izietu 18.novembrī ielās ar prasību atjaunot Latvijas Neatkarību ārpus visa veida savienībām! Kur nu! Pat anonīmas skrejlapas ar šādu saturu netiek izplatītas! Nebūtu jābrīnās par tādiem veidojumiem, kā, piemēram, „Visu Latvijai”, kas sen jau apliecinājuši sevi kā nožēlojamus viltusnacionāļus un ne uz ko vairāk nav spējīgi kā karogotā gājienā godināt Rozenkreiceru ložas saimnieci Latvijā. Tomēr ir taču mūsu valstī apvienības un partijas (vārdā šoreiz nesaukšu), kuras, vismaz spriežot pēc viņu līdzšinējās darbības, manā uztverē patiešām grib Latvisku un Neatkarīgu Latvijas Valsti! Kāpēc tās klusē? Kāpēc nesarīko kaut vai nelielu, formālu akciju ar mērķi atgādināt par nepieciešamību dzīvot Patiesi Brīvā Latvijā? Vai tad tiešām šobrīd vairs neviens to negrib? Vai mēs esam gatavi uz mūžu palikt ES sastāvā, samierinoties ar tām patstāvības paliekām, kas mums turklāt ar katru gadu tiek vēl arvien vairāk atņemtas? Es nespēju tam noticēt, man gribas teikt okupantu nogalinātā Latvju Patriota, dzejnieka Leonīda Breikša dzejas rindām: „...nē, prāts man saka, sirds man jūt, ka Latvietis tāds nevar būt!”. Taču nepietiek ar to, ka mēs klusībā tā domājam, „zem segas” sapņot par Brīvo Latviju pat Staļina laikos nebija aizliegts. Savas domas vajag paust publiski, pārliecināt citus tautiešus un līdzpilsoņus. Nerunājot skaļi un sevī klusējot, mēs nekad nepanāksim mūsu domubiedru skaita kuplināšanu – gluži otrādi, tas arvien samazināsies! Un var pienākt brīdis, kad, tāpat kā PSRS laikos, tos, kas tautas masas aģitēs par Neatkarīgu Latviju, bāzīs aiz restēm cietumā vai psihenē. To mēs piedzīvosim, ja šobrīd, kad mums ir tiesības pieprasīt izstāšanos no ES, mēs tās neizmantosim! Gļēvi un pat noziedzīgi ir spriest, cik daudz būs to, kas būs gatavi mūs šajā cīņā atbalstīt šobrīd. Pietiek jau ar to, ka mēs paši to gribam! Un, ja mēs būsim pietiekami aktīvi savu ideju izplatīšanā, tad agri vai vēlu mums nenovēršami radīsies arvien jauni domubiedri. Arī tagad kaut vai cenu celšanās dēļ netrūkst ļaužu, kas jau nožēlo savu „PAR” balsi ES referendumā un ir gatavi cīnīties par atbrīvošanos no šīs cionistu-masonu-pederastu impērijas valgiem. Bet diemžēl nav neviena politiskā spēka, kas gribētu uzņemties vadīt un organizēt šo cīņu! Gadiem ritot un izbaudot arvien jaunus ES „jaukumus”, tā dēvēto eiroskeptiķu skaits noteikti pieaugs. Tomēr ir jābūt kādam cilvēkam, kādam Vadonim, kas šos ļaudis ap sevi pulcinās un aktivizēs sabiedriski-politiskai darbībai. Savulaik diezgan aktīvi pret ES uzstājās tas pats J.Sils, viņš bija pat organizācijas „Nē – ES!” līderis. Bet kur patlaban ir šī organizācija, vai tā jau ir pašlikvidējusies, vai formāli pastāv, bet reāli neko nedara? Un šis antivaroņu piemērs nebūt nav vienīgais! Ar skumjām jāsecina, ka šobrīd nav neviena politiska spēka, kas būtu skaidri un nepārprotami pateicis – cīnīsimies par Brīvo Latviju ārpus ES un ātrāk mierā neliksimies, kamēr to nebūsim sasnieguši! Protams, ar šādu deklarēšanu vien būtu par maz, vārdiem vajadzētu sekot arī darbiem! Bet šā gada 18.novembrī, vismaz cik man zināms, pat neviens publisks vārds neatskanēja ar prasību pēc Brīvās Latvijas, pēc tās valsts, par kuru asinis un sviedrus lēja mūsu senči! Latvieši, jel saprotiet, ja tā turpināsies, mūsu tautu sagaida ātrs un nožēlojams gals! Pat važās sakalts cilvēks var būt iekšēji brīvs tik ilgi, kamēr viņš nesamierinās ar savu stāvokli. Un arī fiziski nesaistīts cilvēks var būt nožēlojams vergs, ja viņš negrib būt noteicējs pār savu zemi un valsti, bet ir gatavs labprātīgi, pat bez īpašas piespiešanas kalpot svešiem kungiem! Tik ilgi, kamēr mēs to nesapratīsim un turpināsim uzskatīt mūsu tautas slepkavas par saviem draugiem, mums normāla dzīve Latvijā nav un nebūs, un, godīgi sakot, mēs to nemaz neesam arī pelnījuši. Ā.Hitlers savā grāmatā „Mana cīņa” ir teicis: „Ja kāda gļēva tauta pazūd, pasaule kļūst tīrāka!”. Negribētos jau domāt, ka šis teiktais attiektos uz mūsu tautu, bet fakti diemžēl liecina, ka tā tas gan varētu būt. Ja tautā vairs nav neviena cilvēka, kas ilgotos dzīvot nacionālā, Brīvā un Neatkarīgā valstī, tad kāda jēga tās pastāvēšanai vispār? Saprotams, ka jēgas nav, tāpat kā nav jēgas ārstēt cilvēku, kurš negrib dzīvot. Taču, ja nu mūsu tauta tomēr grib dzīvot, tad tai tas ir jāpierāda vismaz tādejādi, ka valsts neatkarības pasludināšanas dienā ir jāpieprasa šīs pašas neatkarības atjaunošana. Ļoti ceru, ka nākamgad vismaz kāds politiskais spēks to darīs! Pretējā gadījumā mūsu nācijas gals ir nenovēršams! Kronvaldu Ata vārdiem runājot – mosties, celies un strādā, Latvieti !!!
PAR NEATKARĪGU LATVIEŠU LATVIJAS VALSTI
C Ī Ņ A I U N U Z V A R A I S V E I K S !!!
20.11.2006. Aivars Gedroics
P.S. Pārfrāzējot Latvju tautas ienaidnieku Ģiļmanu, piemetināšu: „...esmu balsojis PRET Latvijas iestāšanos ES un nobalsotu vēl 1000 reizes, ja būtu tāda iespēja! Nekad nepiedošu tiem, kas atņēma man iespēju dzīvot Neatkarīgā Latvijas valstī!!!” |
|
|