VAI VĒRTĒSIM POLITIĶUS TIKAI
PĒC TO ĀRĒJĀ VEIDOLA ?
Tā nu sanāk, ka pēc neilga laika atkal esmu spiests atgriezties pie tēmas par latviešu ārējo izskatu. Uz to mani pamudināja kādas kundzes ar ļoti sarežģītu, nelatvisku dubultuzvārdu raksts, kas bija publicēts daudzās avīzēs gan Latvijā, gan ārzemēs, t.sk., arī 15.01.2004. “Latvietī Latvijā”. Tur šī dāmīte pārmet, ka Latvijas vīrieši esot baigi neizskatīgi – netīrīgi, nekopti, aptaukojušies…utt., toties sievietes gan mums esot īstas skaistuma karalienes. Šim apgalvojumam, protams, nav taisnība. Ir dažādi vīrieši, ir arī dažādas sievietes, t.sk., tādas, kuru izskats minētajai kundzītei varētu nepatikt. Turklāt, patika vai nepatika šinī gadījumā ir ļoti subjektīvi jēdzieni, jo gaumes mēdz būt dažādas. Vienam patīk tievi un gari, citam atkal – īsi un apaļīgi cilvēki. Kundze raksta, ka viņai simpatizējot E.Repšes ārējais veidols. Man, savukārt, tas nesimpatizē, pēc manām domām, viņš izskatās kā ar ādu apvilkts skelets (šai ziņā viņu var pārspēt varbūt vienīgi bēdīgi slavenais aizdomīgas seksuālās orientācijas kosmopolīts V.Birkavs). Taču nesāksim tagad strīdēties par dažādām gaumēm! Jautājuma būtība ir pavisam cita: vai ārējais veidols (garums, tievums, resnums, zobu stāvoklis…utt.) ir tas galvenais kritērijs, pēc kā būtu jāvērtē cilvēki-politiķi, vienalga, kādam dzimumam viņi arī piederētu? Manuprāt, atbilde šeit var būt tikai un vienīgi stingrs “NĒ”!
Dažs labs varbūt iebildīs: ”Kā, Aivar, bet tu taču pats nesen rakstīji…”. Jā, protams, es neatsakos no tā, ko esmu rakstījis un joprojām uzskatu, ka Latviešu Patriotam jābūt solīdā izskatā (manā uztverē tas gan asociējas ne tik daudz ar cilvēka fiziskajiem parametriem, bet ar apzinātu sava ķermeņa nekropļošanu ar tetovējumiem, pīrsingiem, idiotiskām panku frizūrām…utt.), taču tai pat laikā tas nav un nebūs galvenais kritērijs, pēc kā es vērtēju cilvēkus (vismaz politiskā plāksnē). Kad es sāku sadarboties ar L.Inkina k-gu un A.Gardas k-gu, es nezināju, kādi viņi izskatās ārēji, un, godīgi sakot, man tas arī nelikās īpaši svarīgi. Viņu darbi un nacionālpatriotiskā stāja liecināja, ka tie ir krietni Latviešu Nacionālisti, kas mīl savu tautu un valsti, un ko tad man vēl vajag? Vēlāk, tiekoties ar šiem cilvēkiem personīgi, es pārliecinājos, ka arī ārēji viņi man ir ļoti simpātiski, nekādus būtiskus fiziskus trūkumus viņu izskatā es nemanīju. Taču, ja arī viņi būtu izskatījušies tādi kā Repše vai Birkavs (kuru veidols, kā jau minēju, man nepatīk), manas politiskās simpātijas pret viņiem tas noteikti nemazinātu! Galu galā, jāprot taču atšķirt politisko cīņu lauks no skaistuma konkursa, kur tiešām noteicošie ir fiziskie parametri!
Kad pirmoreiz izdzirdēju, ka “Latvijas ceļa” lielos panākumus 5.Saeimas vēlēšanās esot nodrošinājis Toļika ārējais šarms, kas esot piesaistījis daudzas sievietes, es to uztvēru kā banālu joku, jo domāju, ka mūsdienu dāmas taču nav 18.gadsimta līmenī un saprot, ka politikā ne jau tas ir galvenais. Bet tad pēc dažiem gadiem bija kāds notikums, kas lika man pārvērtēt uzskatus šai lietā. Man piezvanīja kāds kungs, kurš tobrīd vadīja Daugavpils PID un bija ievērojis manus rakstus avīzē “Nacionālā Neatkarība”. Viņš mani par tiem uzslavēja un ielūdza ierasties pie sevis darbā, lai tuvāk iepazītos un aprunātos. Satikāmies, kungs man sāka stāstīt, cik ļoti viņš neieredzot okupantus un savus tautiešus-nodevējus, kas viņiem tādā mērā iztop, ka gatavi pat būtu laizīt…Es klausījos, piekrītoši māju ar galvu, bet tad mans skatiens apstājās pie Hugo Rumpīša portreta, kas lepni gozējās uz kabineta sienas. “Ko es redzu!”, iesaucos, “jūs esat piekāris šo te!”. “Jā!”, viņš lepni atbildēja, “tas ir Gunča, šķiet, es pirmais mūsu pilsētā viņu iegādājos!”. “Viņš taču ir riebīgs, nelietīgs kangars, mūsu tautas slepkava!”, es neslēpu savu sašutumu. “Mjā”, sarunas biedrs norūca, “politiskā ziņā, tiešām, nav par ko viņu slavēt…bet, redzi, ne mazāk svarīgs ir vizuālais efekts (izcēlums mans – A.G.). Man patīk, ka viņš ir gara auguma, normālas komplektācijas – ne par tievu, ne par resnu, vārdu sakot, ārēji simpātisks, tāpēc arī viņu te piekāru”. To dzirdot, es pamatīgi samulsu un brīdi nezināju, ko teikt. Pēdīgi sacīju: “…nu jā, tad jau laikam taisnība būs, ka dāmas balsoja par “LC” Toļika smukā izskata dēļ. Ja jau pat vīriešiem tas ir noteicošais kritērijs…”. “Nē, tā nu gluži tas nav!”, kungs sāka taisnoties, “godīgi sakot, toreiz, kad liku Gunču pie sienas, viņš vēl nebija paspējis sevi apliecināt kā nodevēju. Savukārt, kad nu pielikts, kaut kā vairs negribās ņemt nost…”. Pēc tam viņš steidzīgi pavērsa sarunu uz citu pusi.
Pa šiem gadiem biju jau daļēji piemirsis šo notikumu, bet kundzītes aprobežotais rakstelis to atgādināja. Protams, nav labi, ka politiķi nemazgājas, netīra kurpes un zobus…utt., bet nesalīdzināmi drausmīgāk ir tas, ka ar savu darbību viņi ved Latviju un Latviešus pretī iznīcībai. Tieši to taču dara kundzītes apjūsmotie Repše, Veročka, Kalniete un Circene! Un šo darboņu ārējam izskatam te nav nekādas nozīmes! Neredzēt un nesaprast to var tikai cilvēks, kuram galvā nav smadzenes, bet zāģu skaidas! Cilvēks, kurš atbalsta politiķus, kas ir ievilkuši mūsu valsti samazgu bedrē – ES un veic sabiedrības integrāciju (genocīdu pret Latviešiem), ir vai nu apzināts ļaundaris, vai galīgs idiots! Bet, ja kāds apzinās šo politiķu ļaunprātīgo, graujošo darbību un tomēr gatavs to viņiem piedot tikai subjektīvi simpātiskās ārienes dēļ, tad man tiešām trūkst vārdu, kā lai šādu būtni raksturo – diez vai tāds tips vispār ir cilvēka vārda cienīgs!
Mīļās sievietes, kad Jūs izvēlaties sev dzīvesdraugu, tad, protams, pētiet, kāds ir viņa augums, svars, zobu, kurpju, nagu stāvoklis un vaiga gludums (lai gan netrūkst arī dāmu, kurām patīk pieglausties durstīgiem bārdas rugājiem), ja Jums tas ir svarīgāks par cilvēka garīgo saturu! Taču, kad Jūs vērtējat politiķus, lūdzu, pievērsiet uzmanību galvenokārt (varbūt pat TIKAI) viņa vārdiem un darbiem, nevis ārienei! Protiet taču atšķirt MIESISKĀS simpātijas no POLITISKAJĀM !
Daudzi pagātnes Vadoņi pēc ārējā izskata ne tuvu nav atgādinājuši Apollonus (piemēram, Hitlers, Musolīni, Napoleons), taču tautas labā viņi ir veikuši dižus darbus. Un, lai gan cilvēces attieksme pret viņiem bija, ir un būs bieži vien pat diametriāli pretēja, tomēr vismaz man, paldies Dievam, līdz šim nav nācies lasīt vēsturiskus apcerējumus, kur šo cilvēku darbība tiktu vērtēta, par pamatu ņemot viņu ārējo veidolu.
Nobeigumā vēl pievērsīšos nedaudz citam aspektam. Tā pati kundzīte izsaka bažas par mūsu vīriešu spēju radīt bērnus, kas it kā esot iemesls mūsu bēdīgajai demogrāfiskajai situācijai. Es gan domāju – ja jau kāda sieviete ļoti grib bērnu, bet nevar atrast sev donoru, tad var taču izmantot nesen atvērtās Spermas bankas pakalpojumus. Īstais bērnu nedzimšanas iemesls ir tas, ka tieši sievietes mūsdienās nevēlas dzemdēt bērnus! Kāpēc – tas jau ir temats citam rakstam! Tomēr ļoti gribētos cerēt, ka vairumam mūsu sieviešu (kā precētām, tā neprecētām) ir plašāks garīgās attīstības apvārsnis, nekā minētajai kundzei ar sarežģīto, nelatvisko uzvārdu.
Atcerēsimies seno Latvju tautas parunu: “neskati vīru no cepures!”, tas ir – nevērtē cilvēku tikai pēc ārienes!
AIVARS GEDROICS |
|
|