PAR MŪSDIENU LATVIEŠU NOŽĒLOJAMO GĻĒVUMU
Ziemas Saulgriežu laikā mēs parasti pieminam mūsu varonīgos senčus, kas 1. un 2.Pasaules kara laikā, gan pretējās pusēs atrazdamies, parādīja izcilu varonību, gūstot uzvaras pār skaitliski un bruņojuma ziņā krietni pārāko ienaidnieku. Dokumentālie prozas darbi, kas šīs cīņas atstāsta, ir vairāki, taču, manuprāt, visspilgtākie un aizraujošākie šajā ziņā ir A.Grīna “Dvēseļu putenis” un A.Šiņķa “Kurzemes cietoksnis”. Un tā, lasot par mūsu senču parādīto varonību, nereti aizdomājos: “Vai mēs, tagadējās paaudzes latvieši, ar savu dzīvi un darbu esam kritušo varoņu piemiņas cienīgi? Vai esam gatavi, tāpat kā viņi, uz upuriem savas valsts un tautas labā?”. Diemžēl uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši: “Nē, savā vairumā mūsu tauta ir kļuvusi gļēva un mazdūšīga!”. Protams, ir atsevišķi patīkami izņēmumi, taču tie, kā ir savulaik teicis kāds gudrais, tikai apstiprina likumsakarību. Kas man liek teikt šādus kritiskus vārdus par savu tautu? Tā ir rūgtā manas ne pārāk garās dzīves pieredze, ko esmu guvis, tiekoties un runājot ar tautiešiem ne tikai dzimtajā Daugavpilī, bet arī citās Latvijas vietās. Visspilgtāk tā izpaužas, kad tiek pieminēts augsti godātais A.Gardas kungs un viņa politiskā darbība. Vairums latviešu, jautāti, kā vērtē šī cilvēka aktivitātes, atbild: “Nu, malacis jau tas Garda…lai turpina tādā pat garā…lai viņam veicas!”. Taču, tiklīdz viņi saņem uzaicinājumu arī pašiem iesaistīties Gardas k-ga u.c. Patriotu uzsāktajā cīņā par Latvijas dekolonizāciju un dehomoseksualizāciju, tā tūlīt skan strikts atteikums: “Nē, ko tu runā, es nekādā gadījumā nevaru iesaistīties! Mani taču tie okupanti (cionisti, pederasti…utt.) momentā nomušīs, un ko tad darīs mana ģimene? Un arī pašam vēl gribas padzīvot!”. Kad sāc šādiem ļaudīm skaidrot, ka arī Gardas kungam, protams, gribas dzīvot, taču tas nenozīmē, ka tādēļ ir jākļūst par gļēvu lupatu, kas negrib un nespēj par sevi pastāvēt, sarunas biedrs norūc: “Nu, Garda ir Garda…un es esmu es!”, un ar to tad arī diskusija beidzas.
Nekā pārcilvēcīga no šiem ļautiņiem taču netiek prasīts, vien iemest okupanta pastkastītē aicinājumu doties mājās, palīdzēt izplatīt nacionālos laikrakstus “DDD” un “LL”, piedalīties Gardas k-ga rīkotajos konkursos (par ko, starp citu, tiek piesolītas arī naudas balvas), taču pat tādi sīkumi šiem nožēlojamajiem ļautiņiem šķiet kaut kas ārkārtīgi smags un neizpildāms. Okupanti, viņuprāt, to vien gaidot, lai noķertu tos, kas met viņu pastkastēs “DDD” krievu valodā iznākošo pielikumu, un tūlīt pat ar viņiem izrēķinātos (jāatzīmē, ka Gardas k-gs pats pēdējā gada laikā ir divreiz bijis D-pilī un neviens viņam nemēģināja uzbrukt, pat neveltīja viņam nevienu rupju vārdu, kad viņš uzstājās vietējā D-pils radio); laikrakstu “DDD” esot bail pasūtīt, jo kaimiņš varot pamanīt, kādu ekstrēmistisku literatūru šis cilvēks lasot (starp citu, to man neteica vārga večiņa, bet būdīgs vīrietis pašos spēka gados); savukārt, Gardas k-ga rīkotajos konkursos esot labāk nepiedalīties, jo tas varot nepatikt mūsu modrajiem drošības sargiem, un piedzīvotās nepatikšanas tad neatsvēršot nopelnīto balvu…utt., u.t.jp. Klāt vēl pie visa izskan arī “visgudri” minējumi, vai Gardas k-gs &Co tik pārdroši darbotos, ja nejustu aiz sevis ārvalstu specdienestu aizmuguri. Acīmredzot šo ļautiņu apziņa ir tik nelabojami degradējusies, ka viņi nespēj noticēt, ka kāds varētu arī nebūt tāds nožēlojams gļēvulis, kādi ir viņi paši, un cīnīties par savu tautu, nedrebot un nezīlējot: “Vai tik man tādēļ nekas slikts nenotiks?”.
To pašu var teikt arī attiecībā uz mūsu valsts amatpersonu darbības izvērtējumu. Savstarpējās sarunās šādi ļautiņi bieži vien šķendējas: “Atkal tā Vairiņa aicināja okupantus naturalizēties…it kā mums vēl par maz būtu ienaidnieku pilsoņu vidū…un Repše tik paaugstina ministriem algas, bet vienkāršā tauta grimst arvien dziļākā nabadzībā…kaut jupis parautu tādus valdītājus!”, taču, kad izsaku aicinājumu izlikt šīs savas domas uz papīra, nosūtīt augšminētajām amatpersonām un pie viena arī plašsaziņas līdzekļu redakcijām, skan gļēva atbilde: “Nē, ko tu runā…kā es varu uzstāties pret prezidentu(-ti)…mani taču atlaidīs no darba…varbūt pat ieliks cietumā…lai labāk viss paliek, kā bijis…50 gadu okupāciju pārcietām, pārcietīsim arī šo viltus neatkarību.”. Klausoties šādās runās, nereti nolaižas rokas un nezini, kā un vai vispār vērts ar šādiem cilvēkiem runāt. Vai sākt teikt viņiem, ka nav vairs Staļina laiki, ka nevar mūsdienās tik vienkārši izrēķināties ar saviem politiskajiem oponentiem, ka mūsu varturi paši savos krēslos nemaz tik droši un vareni nejūtas, jo ir ne jau Dieva, bet mūsu pašu ievēlēti, pie tam ne jau uz mūžu, bet noteiktu laika periodu, ko, ja vēlamies, varam padarīt arī īsāku…ka tieši mūsu gļēvulība un bailes ir viņu spēcīgākais ierocis…ka mūsu spēks ir vienotībā, jo vienu vai dažus desmitus cilvēku principā tiešām var represēt, vai, sliktākajā gadījumā, varbūt pat iznīcināt, taču izdarīt to pašu ar simtiem un tūkstošiem ir nesalīdzināmi grūtāk, tikpat kā neiespējami…, ka nav jābaidās droši un atklāti vienmēr un visur aizstāvēt savas tiesības, vajadzības gadījumā nevilcinoties vēršoties arī tiesā…ka tie, kas cīnās par taisnu lietu, ir tiesīgi cerēt un bieži vien saņem arī Augstāko Spēku palīdzību…visbeidzot, var šiem ļautiņiem atgādināt savulaik Ā.Hitlera teiktos viedos vārdus: “ …kad valdošā vara visus savā rīcībā esošos līdzekļus ir izmantojusi, lai veselu tautu vestu pretī bojāejai, tad dumpoties ir ne tikai katra tautieša tiesības, bet arī pienākums”.
Ļoti bieži no latviešiem dzird arī šādus izteikumus: “Nu, labi, cīnīsimies, pretosimies, bet tāpat taču nekā nepanāksim! VIŅIEM ir visa vara rokās un nav mūsu spēkos to atņemt!”. Uz to es atbildu ar šādiem vārdiem: “Ja mūsu līdzšinējā cīņa vēl līdz šim nav vainagojusies panākumiem, tad tam par iemeslu ir tieši mūsu pašu neuzņēmība un gļēvulība. Faktiski līdz šim mēs nopietnu cīņu ar pašreizējiem varturiem nemaz neesam sākuši!”. Taču, ja mūsu cīņa būs vienota un mērķtiecīga, panākumi agri vai vēlu noteikti neizpaliks. Te atkal var citēt Ā.Hitleru: “…ja pareizi esam sapratuši savu mērķi un bez šaubīšanās, ar ciešu pārliecību savai lietai dosimies cīņā, panākumi nebūs ilgi jāgaida!”. To pierāda kaut vai notikumi kaimiņvalstīs. Ja gruzīnu tauta nebūtu drosmīgi un vienoti apstrīdējusi tirāna Ševardnadzes veiktos vēlēšanu rezultātu viltojumus, šis nelietis joprojām valdītu Gruzijā. Vai, cits piemērs, ja mēs – sīka saujiņa Patriotu – nebūtu nepārtraukti, dienu no dienas, rakstījuši dažādām instancēm sūdzības par nekaunīgo pederastu Streipu, šis izdzimtenis arī 2004.gadā vēl turpinātu pūderēt smadzenes klausītājiem Latvijas Radio.
Un, kas notiktu, ja mūsu senči toreiz, 1918.gadā, būtu gļēvi domājuši tikai par savu personīgo labumu, neuzdrošinoties likt visu uz vienas kārts – tad taču Latvijas valsts vispār netiktu pasludināta un mūsu tauta varbūt pat jau būtu iznīcināta. Brīžiem tīri vai negribas ticēt – vai tiešām tā, kas tagad dzīvo Latvijā, ir tā pati tauta, kuras pārstāvji, ne mirkli nedomādami “kas ar mani būs, un, ja nu mani nošauj?”, brīvprātīgi devās cīnīties par strēlnieku, gan leģionāru, gan nacionālo partizānu rindās, nedomājot par savu personīgo ieguvumu, bet gan – kā glābt savu tautu no iznīcības?! Es pazīstu kādu kungu (viņa uzvārdu nenosaukšu), kurš ir uzrakstījis daudzas varonīgas, patriotiskas grāmatas par latviešu cīņu pret okupantiem, dažas no tām arī pirmajā personā (“Es šāvu…”, “es cīnījos”…), bet pats tai pat laikā no bailēm taisa biksēs, saņemot vēstuli ar ugunskrustu uz sūtītāja atpakaļadreses (“nu tagad Drošības policija mani arestēs!”), kaut gan šo zīmi ne pirmās Latvijas laikā, ne tagad nekad nav bijis aizliegts lietot! Lūk, tādi mums ir “patrioti”! Vai tiešām būs taisnība tiem, kas apgalvo, ka visi labākie Latvieši jau ir iznīcināti un Lāčplēša gars mūsos ir neatgriezeniski zudis?
Latvieši, pēdējais laiks mums ir, Raiņa vārdiem runājot, “mainīties uz augšu”! Ja arī turpmāk mēs savā vairumā paliksim tādi pat gļēvi vergi, kas nav gatavi pat uz mazāko uzupurēšanos kopīgas lietas labā, tad nekad mums savā Tēvzemē nebūs normāla dzīve, bet tikai nožēlojama eksistence! Nekad mums nebūt saimniekiem savā zemē ! Mūžīgi pār mums valdīs sveši kungi un pašmāju vagari – nodevēji ! Un, liekot roku uz sirds, jājautā: “Vai mēs maz ko labāku esam pelnījuši?”. Šķiet, ka tieši par mūsu tautu Ā.Hitlers ir teicis šādi: “…tauta, kas nevēlas aizstāvēt savu godu, agrāk vai vēlāk zaudē brīvību, kas galu galā ir arī taisnīgi, jo tam, kas vēlas palikt gļēvs vergs, nav goda jūtu, jo par godu viņam nenovēršami būs jācīnās!”.
Lūk, Latvieši, mums pašiem ir iespēja izvēlēties, kādu ceļu mēs iesim! Ja mūs neapmierina tas, kas patlaban notiek valstī, tad mūsu svēts pienākums ir nekavējoties uzsākt cīnu ar mūsu tautas ienaidniekiem! Bet, ja mēs esam pārak slinki un gļēvi, lai to darītu, tad arī turēsim ciet muti un nežēlosimies par savu grūto likteni, un necerēsim nākotnē uz ko labāku ! Dievs nepalīdz tiem, kuri paši nevēlas sev palīdzēt, lai kā viņu lūdz!
MŪSU NĀKOTNE IR MŪSU PAŠU ROKĀS !!!
N Ā C I J A P Ā R I V I S A M !!!
C Ī Ņ A I S V E I K S !!!
19.12.2003. AIVARS GEDROICS l |
|
|