BĪSTAMS VILTUSDRAUGS LATVIEŠIEM –
“LATVIJAS (LAUKU) AVĪZE”
Sarunās ar relatīvi patriotiski noskaņotiem tautiešiem nereti nākas dzirdēt diezgan slavinošus vārdus par t.s. Krustiņa lapeli, jeb “Lauku Avīzi”, kas no 1.12.2003. ir pārtapusi “Latvijas Avīzē”. Šādiem apgalvojumiem gan var piekrist tikai daļēji. Nav noliedzams, ka šis izdevums biežāk raksta par nacionālajiem jautājumiem un ieņem tajos Latviešiem labvēlīgāku pozīciju, kā, piemēram, “Diena” vai “NRA”. Tomēr līdz patiesai nacionālpatriotisma izpratnei šīs avīzes veidotājiem un, it sevišķi, vadībai, ir tālāk, kā klibiķim no baletdejotāja statusa. Tūlīt arī centīšos paskaidrot šāda sava viedokļa iemeslus.
Atcerēsimies, kā tapa šī avīze, kāda ir tās vēsture! Pirmais “LA” numurs iznāca 1988.g. janvārī kā LKP CK izdevums ar neiztrūkstošo saukli: “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”. Būtībā tās radīšanas uzdevums bija palīdzēt veidot “sociālismu ar cilvēcisku seju” un “atrast vietu Latvijas PSR atjauninātajā padomju federācijā”. Šajā avīzē gan sāka rakstīt par dažiem agrāk noklusētiem faktiem un problēmām, taču ne vairāk, kā oficiālā cenzūra atļāva. Protams, iesākumā tajā ne mazākais mājiens netika dots uz nepieciešamību Latvijai atgūt pilnīgu neatkarību ārpus PSRS.
Par avīzes galveno redaktoru (pašlaik – tā dēvētais “redakcijas padomes priekšsēdētājs; acīmredzot, speciāli šim cilvēkam radīts amats) tika izvirzīts V.Krustiņš, cilvēks ar lielu pieredzi “jaunatnes audzināšanā komūnistiskā garā”, ko viņš bija ieguvis, strādājot laikrakstā “Padomju jaunatne”. Ļaunas mēles baumo, ka šī tipa vārds esot atrodams t.s. “čekas maisos”, kā arī to, ka viņš esot pēc seksuālās orientācijas pederasts. Neņemos spriest, cik šie apgalvojumi ir patiesi, tomēr jāatzīmē, ka ar aicinājumu publiskot “čekas maisu” saturu “LA” nav izcēlusies, kā arī to, ka šajā izdevumā mēdz publicēties “netradicionāli orientēti” īpatņi, bet viņu pretiniekiem paust savus uzskatus netiek ļauts.
Laikam ritot, dibinoties Tautas Frontei (TF) un pārņemot tajā varu cilvēkiem, kas iestājās par pilnīgu Latvijas neatkarību (gan kā jaunu “4.maija republiku”, nevis atjaunotu 18.Novembra Latvijas valsti), arī “LA” bija spiesta mainīt savus uzskatus un atbalstīt šo ideju. Par tās elkiem nu kļuva “pārkrāsojušies” komunisti, tādi kā A.Gorbunovs, D.Īvāns, I.Ķezbers, A.Endziņš …u.c., taču “ekstrēmistiskie neformāļi” no LNNK un “Helsinki-86” diez kādā cieņā “LA” vis nebija. TF inspirēto 1990.gada 4.maija neatkarības deklarācijas pieņemšanu “LA”, protams, atbalstīja, taču negatīvi vērtēja Pilsoņu Kongresa (PK) darbību, kas stingri konsekventi iestājās par 18.Novembra Latvijas atjaunošanu.
5.Saeimas vēlēšanās “LA” īpaši neslēpa savu atbalstu partijām “LC” un “LZS”, kas arī veidoja valdību, iekļūstot Saeimā un, kā zināms, pieņēma Latviešiem slepkavniecisko pilsonības likumu, kas jau toreiz būtībā bija vāji maskēts t.s. “nulles variants” un deva iespēju gandrīz visiem okupantiem iegūt LR pilsonību.
6.Saeimas laikā uzreiz pēc stāšanās amatā nedalītu atbalstu no “LA” saņēma bēdīgi slavenais premjers A.Šķēle, kurš to saglabāja gandrīz līdz pat 7.Saeimas pilnvaru beigām, kad Krustiņa kliķei labāk iepatikās cits darbonis – E.Repše. Droši var teikt, ka 7.Saeimas vēlēšanās Šķēles vadīta “TP” ieguva 24 vietas, lielā mērā pateicoties “LA” nebeidzamajai šīs partijeles slavēšanai, ko praktiski katrā avīzes numurā veica gan V.Krustiņš, gan uzaicinātie avīzes viesi, gan tās politiskie komentētāji, it īpaši šajā jomā izcēlās kāds jaunskungs vārdā M.Antonevičs. Protams, nacionālpatrioti šai avīzei joprojām nebija cieņā, to iespējas izteikties, piemēram, 1998.g. vasarā, kad notika parakstu vākšana pret Saeimas pieņemtajiem tālākiem atvieglojumiem pilsonības likumā, bija visai ierobežotas, taču tai pat laikā toreizējam ārlietu ministram, aizdomīgas seksuālas orientācijas īpatnim V.Birkavam pat divreiz tika dots vārds aģitēt sākumā nepiedalīties parakstu vākšanā, bet vēlāk – referendumā balsot PRET grozījumu atcelšanu. Un šī referenduma bēdīgais iznākums atkal vismaz daļēji gulstās uz “LA” sirdsapziņas.
Ap šo laiku arī es sāku regulāri sūtīt savas publikācijas uz “LA” redakciju. Sākumā tās tika uzņemtas visai atsaucīgi, taču vēlāk, acīmredzot saprotot, ka neesmu nekāds “puskoka lēcējs”, bet patiesi stingrs, nelokāms Nacionālists, tās tika publicētas arvien retāk, pie tam, ja tas tomēr notika, tad rakstu nereti saīsinot līdz tādai pakāpei, ka zuda, vai tika sagrozīta tā sākotnējā jēga. 1999.gada maijā mani intervēt uz Daugavpili speciāli atbrauca jau minētais M.Antonēvičs, jo viņam esot daži papildus jautājumi par kādu manis sūtīto rakstu, kurā biju atbildējis uz kāda “LA” lasītāja jautājumu, kāpēc viņam (un citiem Latviešiem Latvijā) ir tik nožēlojami dzīves apstākļi. Norunājām gandrīz stundu, žurnālists manis teikto ierakstīja diktofonā, taču gan no manis rakstītā, gan sniegtās intervijas tika publicēti vien atsevišķi, daļēji sagrozīti fragmenti kopā ar ļoti tendenciozu kosmopolītiskā politologa J.Peniķa komentāru. Aizsūtīju “LA” redakcijai protestu, kas, protams, netika publicēts.
Esmu dzirdējis, ka līdzīgi “LA” mēdzot izrīkoties arī ar citiem izteikti nacionāli noskaņotiem cilvēkiem.
Nu jau otro gadu šī avīžele ir pārvērtusies par izteiktu “Jaunā Laika” ruporu. Jau priekšvēlēšanu periodā tajā nepārtraukti “zīmējās” repšisti, turklāt, ja citām partijām par priekšvēlēšanu reklāmu avīzē bija jāmaksā, tad tikšanās ar “JL” biedriem notika pēc redakcijas padomes iniciatīvas. Arī patlaban jebkura šīs partijas darboņa rīcība, kā likums, tiek vērtēta vienīgi pozitīvi, ar tādu aprēķinu tiek atlasītas arī publicējamās vēstules. M.Antonēviča nu regulāri slavina Repšes kungu, zākādams paša kādreiz cildināto Šķēli un “TP”. Protams, šad un tad tiek sadots arī “interfrontiešiem”, bet tā ļoti mēreni, lai avīze netiktu apvainota “nacionālekstrēmismā”. “LA” neiebilst pret okupantu naturalizāciju, tikai uzskata, ka tas ir jādara pietiekami lēni, lai Latvieši nesāktu apzināties šī procesa bīstamību un, pasarg’ Dievs, neizietu ielās, aktīvi pret to protestējot.
Nekādu atbalstu no avīzes nesaņem arī godātais Gardas kungs un viņa vietnieces, kas aktīvi, drosmīgi cīnās par Latvijas dekolonizāciju. 2000.gadā “LA” tika publicēta ironiska sarkasma pilna intervija ar “Gardas meitenēm”; gadu vēlāk – ar pašu Gardas kungu, un no tā laika “LA” vadība ir izvēlējusies taktiku šos Patriotus vai nu vispār nepieminēt, vai darīt to ar ļaunu izsmieklu, piemēram, E.Līcītis kādā no saviem feļetoniem bija izsmējis eiropiešus, kas jautāt par starpnacionālajām attiecībām Latvijā brauc pie Ždanokas, rakstot:”…tikpat “patiesu” informāciju” viņi varēja iegūt, intervējot Gardu”, tādā veidā liekot saprast, ka vienādi vērtē nelietīgus okupantus un kvēlus Latvju Patriotus. Toties tādi nožēlojami viltusnacionāļi kā Raivis Dzintars gan vienmēr bez problēmām atrod tribīni “LA”, turklāt, viņa viedokļus bieži vien publicē nevis vēstuļu, bet komentāru sadaļā, tātad – maksājot par tiem arī honorāru.
Tomēr lielākais “LA” grēks, manuprāt, nav ne agrāk Šķēles, bet tagad Repšes slavināšana, ne arī gļēva un tendencioza attieksme pret Īstiem Latvju Patriotiem. Pats galvenais, ko savu valsti un tautu mīlošie Latvieši “LA” nekad nepiedos, ir – Latviešu vairākuma nekaunīgā apmuļķošana, iestāstot, ka iestāšanās ES nenozīmēšot suverenitātes zaudēšanu, ka tā nākšot Latvijai un Latviešiem par labu, ka sākšoties neredzēts mūsu valsts ekonomiskais uzplaukums…Šādas stulbas pasakas “LA” slejās regulāri pauda gan“LA” darboņi-skribenti, gan uz intervijām uzaicinātie “pareizi orientētie” politisko spēku pārstāvji. Netrūka politiskos procesus slikti pārzinošu tautiešu, kas šai muldoņai noticēja, un tā nu galarezultātā mēs paši labprātīgi esam atteikušies no savas valsts neatkarības, ko jau drīzā nākotnē rūgti nožēlosim, bet būs par vēlu ko mainīt. Arī šobrīd “LA” turpina tendenciozi apgalvot, ka “PRET” ES balsojuši tikai prokrieviskie spēki, bet normālie Latvieši un “pareizie” cittautieši visi kā viens atbalstījuši Latvijas iekļaušanos “brāļu tautu saimē”.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, domāju, Latviešu Patriotiem nevajadzētu lolot ilūzijas par “LA” kā patriotisku izdevumu, neuzticēties tajā paustajiem viedokļiem un politiskajiem komentāriem. Patiesība par to, kas notiek Latvijā ir atrodama laikrakstos “Latvietis Latvijā” un “DDD”, kā arī internetportālā “latvians.lv”, tos tad arī lasiet un tur publicējieties!
CĪŅAI SVEIKS !!!
AIVARS GEDROICS
12.01.2004. |
|
|