Vai neesam pārāk piesardzīgi ?
Tā gribās jautāt, kārtējo reizi redzot, ka kāds nacionālists, runājot par žīdu tautības ļaudīm, joprojām lieto krievu komunistu uzspiesto apzīmējumu “ebreji”, tāpat arī gadījumos, kad, sekojot jaunajai kosmopolītu modei, vārds “nēģeris” tiek aizstāts ar apzīmējumiem melnais vai afroamerikānis. Neizpratni manī izraisa arī izvairīšanās lietot Svēto Latvju Rakstu zīmi – Ugunskrustu – to aizstājot, piemēram, ar 4 krusteniskiem Latvijas karogiem, un tad vēl gļēvi taisnojoties, ka šī zīme nekādā ziņā neatgādinot svastiku (bet kāpēc gan tā nedrīkstētu atgādināt šo mūsu tautai svēto simbolu?). Protams, uzslavu pelna Latviešu partija, kas to izmanto kā savas atpazīstamības simbolu, taču vairāk šādu partiju, cik man zināms, nav. Ļoti sarūgtināts es jūtos arī, lasot daža laba it kā patriota sludināto nacionālsociālisma (latviski – tautiskā taisnīguma) apriešanu, apgalvojot, ka tam neesot nekā kopīga ar Latviešu nacionālismu. Tātad sanāk, ka nacionālā valstī noteikti jāvalda sociālai nevienlīdzībai, vai? Kā to jau pareizi ir uzsvēris Ā.Hitlers savā grāmatā “Mana cīņa”, nacionālisms nav atdalāms no sociālā taisnīguma principa, ja valsts nerūpējas par tās iedzīvotāju labklājību, tad tā nevar cerēt, ka viņi būs tās patrioti-nacionālisti. Visbeidzot, mieles manī rada arī daža laba tautieša nepatika pret pirmskara patriotu – “Pērkonkrustiešu” – saukļiem: “Nācija pāri visam! Cīņai sveiks!”, ar kuriem es bieži beidzu savus rakstus un, kuri man neizprotamu iemeslu dēļ nereti tiek no tiem izmesti. Manuprāt, šie saukļi lieliski dažos vārdos izsaka principu, pēc kāda būtu jādzīvo Latvju Patriotiem, kā arī liek viņiem ik brīdi būt gataviem cīnīties par tā īstenošanu dzīvē. Bez tam, tos lietojot, mēs godinām to autora G.Celmiņa un citu mūsu Diženo Senču - Varoņu – piemiņu. Protams, mums ir jāievēro likums un nevajag skriet ar pieri sienā, taču nekādā ziņā mēs nedrīkstam pakļauties t.s. “politkorektuma principam”, sak, “aizliegts tas nav, bet smukāk būtu, ja mēs tā nerunātu un nerakstītu, šito nezīmētu…utt.”. Šādi rīkojoties, mēs nonāksim pie tā, ka neieteicamie jēdzieni un simboli drīz kļūs arī par aizliegtajiem. Un otrādi – tos biežāk lietojot, ar laiku tie var kļūt arī par oficiālo valsts simboliku un leksiku. Mums tad nu ir jāizvēlas, kādu nākotni šiem simboliem un jēdzieniem mēs gribam. Esmu pārliecināts, ka Īsts Patriots, kurš nav gļēvulis, noteikti grib, lai žīdus Latvijā vienmēr sauktu par žīdiem, nēģerus par nēģeriem, lai brīvi varētu lietot Ugunskrusta zīmi un saukli “Cīņai sveiks!”, pavadot to ar izstieptu, paceltu labo roku. Tad nu arī lietosim un popularizēsim šīs lietas, nevis centīsimies apklusināt Drosmīgos Patriotus, kas to dara jau patlaban!
NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI SVEIKS !!!
7.07.2004. AIVARS GEDROICS |
| Intervija ar vecu pamuļķi | 15:07 |
|---|
SARUNA AR DAUGAVPILS Sv.PĒTERA BAZNĪCAS
DEKĀNU ALEKSANDRU MADELĀNU
LL: Jūs katru gadu ejat uz Dubrovina parku sveikt tur esošos veterānus, pateicaties viņiem par atbrīvošanu, bet vai jūs domājat, ka, pēc tam, kad te ienāca Sarkanā armija 1944-45.g., Latvija bija brīva, vai tad mums nebija vēl 50 gadus okupācija?
A.M.: Bet vai vācieši bija labāki par krieviem?
LL: Nu, kā to ņem…No vienas puses, tieši jūs kā garīdznieks taču zināt, kā Vācija…
A.M. Es kā garīdznieks redzēju, ka Daugavpilī vācietis saķēris te…ē…tā kā čekisti, tā arī viņi tāpat…tie, kas bija labi, gods un slava, teiksim, bija tie arī šeit gūstekņi, bet tie kas tās…tās nu kā čekistu līdzības tādas pašas bija, nekā labāka, teiksim jā. Attiecībā uz to, kas uz Dubrovinu, ja…Dubrovinā es neeju Krievijas slavināt…es biju karā un tā bija Latvijas divīzija, gvardes skaitījās, es negāju par Maskavu, ne par Krieviju…vispār es karā negribēju iet, jo man brālis bija vācu armijā…tātad brālim pret brāli lielas patikas nav, bet man tāds raksturs, ka zinu, ka brālis ir vācu armijā, ja es būtu aizgājis mežā vai kur, būtu manu tēvu un māti žņauguši, vajājuši, mans raksturs to neatļauj…tāpēc arī, kā tikai ienāca, man bija laiks iet armijā es bez kādas kavēšanās gāju uz fronti, lai tur arī paliktu, jo atgriešanās nekas negarantēja…un es gāju tāpēc, ka gāja Amerika, gāja visa pasaule…man bija kurpes amerikāņu, man bija tušonka amerikāņu, tātad es uzskatīju, ka visa pasaule likvidē kaut ko ļaunu.
LL: Nu, bet, ja mēs atceramies, kas notika pēc tam, kad ienāca tā saucamie “atbrīvotāji”, tieši ko viņi darīja ar baznīcām, ar mācītājiem, jūs taču labi zināt…
A.M.: Es ļoti labi zinu jā, bet vaina bija tā, kad nepareizi ielaida, lūdzu, Putins saka tagad, kā tā, vai tad apstākļi to atļāva, ienāca saskaņā…kā es gāju tur tanī…es labprāt būtu gājis arī pret krieviem, bet nekas to nevadīja, nekas to nerīkoja, Ulmanis pateica: “Esiet savā vietā, es savā vietā!”, tātad tas nodeva, tad viss kārtībā, esiet savā vietā, ja…nepareiza bija tā…, protams, es ļoti cienu Ulmani, bet to ielaišanu krievu Latvijā, tā bija nepareiza…vajadzēja līdz pēdējam stāvēt uz robežas…vot tas būtu šodien, ka iekaroja Latviju vai okupēja, bet te ienāca brīvi…
LL: Es piekrītu, ka Ulmaņa vainu tur ir…
A.M.: …ka ienāca brīvi, ka nošāva tos piecus robežsargus, bez kara…paskatieties visās pārraidēs žīdi ar ziediem pie tankiem gāja, sveica, pasakiet, ko tad šeit var labu pateikt?
LL: Nu jā, kā jau jūs pats teicāt, tie žīdi bija, tie tomēr vairumā nebija latvieši, varbūt viens otrs latvietis arī…
A.M.: Latvieši tāpat kā visi tie…tāpat latvieši, tie, kas tur arī šāva tos žīdus, tie tāpat arī tie ceļrūpnieki (? – A.G.) tie bija arī latvieši…nevajag noliegt to, kas bija, tas bija, nezinu, kā tur pa Latviju, bet šeit Aglonas apkārtnē, apkārtējās sādžās ceļrūpnieki brauca un, norāvuši gredzenus no rokām, priecājās, ka kaut kur ieguvuši bij…
LL: Es tam piekrītu, bet…
A.M.: Es tikai uzskatu to, kas ir bijis nepareizi pagātnē, šodien ir grūti tulkot…kāpēc man bija jāiet tai krievu armijā, kad es varēju…labprāt, ar visiem spēkiem es būtu nokritis tur pie robežas, bet es par savu Latviju būtu cīnījies, tagad man bija jāiet gribot negribot jāsaka, jo es uzskatīju, ka šeit, ja Amerika aicināja, visa pasaule gāja cīnīties, tad, lūdzu, tagad arī izveidojās, ja…vai tad tikai šeit Daugavpilī gāja…visa pasaule gāja ne Krieviju, bet fašismu uzvarēt un tāpēc arī šeit ejam nevis slavināt Krieviju, bet par to, ka fašisms uzvarēts…un Krievija arī uzvarēta (?-A.G.), paldies Dievam!
LL: Ja mēs paskatāmies, kā izturējās pret ticīgajiem, pret baznīcu, tad nu jāteic, ka vācieši tomēr tik slikti nebija, kā pēc tam krievi…
A.M.: Kas šodien ir? Kā ir šodien? Kas labāks?
LL: Šodien vismaz baznīcas nepārvērš par labības noliktavām un mācītājus nešauj…
A.M.: Nu jā, bet tāpat nekādas valsts tiesības baznīcai, atdalīta no valsts…tātad, tu esi ticīgais, tu vairs neesi līdztiesīgs ar citiem, suns…
LL: Tā ir vairumā pasaules valstu, ne tikai Latvijā…
A.M.: Šodien, piemēram, ja, vai tad tas ir normāli…piebrauca sātanisti no pasaules, un viņš atnāk baznīcā, paskatās, zēnam saliktas rociņas, viņš ņem viņu, narkotikas iedod, no ģimenes projām, lai zog viņš, lai nes no mājām visu ārā un nekāda likuma nav, tanīs laikos, Kārļa Ulmaņa laikos, mēs runājām pret sektantiem, šodien, ja es runāšu, mani ciet ņems, ka es ceļu šeit naidu un nesaskaņas. Tātad, nav nekādas kārtības šinī jautājumā.
Arī baznīcai, cik lielas ir tās apmaksas, nav iespējams šodien tiem nabaga strādniekiem cik mēs varam samaksāt, ko mēs te savācam baznīcā, un no tā viņš saņem tos 80 Ls un no tiem viņam 20 Ls atskaita, pasakiet, vai tas ir normāli?
LL: Tas visiem ir tā, diemžēl, tādi mums nodokļi valstī.
A.M.: Bet pasakiet, ko šeit priecāties?
LL: Es piekrītu, ka nav par ko priecāties…
A.M.: Vajaga likvidēt visas partijas, visas līdz vienai likvidēt un lai būtu tikai Valsts un Ministru prezidents doktors Kārlis Ulmanis, ja būtu vot tāda valdība, ja, tad atkal būs labi un viss kārtībā, ja būs partijas, tad tikai zagļi, kuri savās kabatās ies un cels…nu pasakiet man kaut vienu, kurš ir bijis augstā amatā un nav apzadzies?
Teiksim, piesavinās par 10 latiem, bet tagad par miljoniem visi, tik par miljoniem…seši gadi, Lavents visus apkrāpa, piepirka sev muižas ārzemēs, staigā aste ritenī, šodien viņam seši gadi, viņš jau ir atsēdējis, viņš dzīvo kā kungs, a tie nabagi, kas zaudēja, tiem nav…
Es neesmu pret Latviju, es esmu pret to kārtību, kuras nav. Un, ja tikai veidos vairāk to partiju, nebūs kārtības.
LL: Autoritāra vara ir laba tādā ziņā, ja ir īstais cilvēks savā vietā, bet piemēram, ja ir tāds cilvēks kā Lukašenko, tad viņš arī ļaunu var nodarīt. Arī Staļins bija autoritāra vara, arī Hitlers…
A.M.: Lukašenko es redzēju televīzijā, cik viņš pieklājīgi pieņēma katoļu kardinālus, tagad arī ceļ baznīcas, pareizticīgo baznīca viņiem ir valsts baznīca…Paskatieties pie Lukašenko, kādi ir aparti lauki, vai ir tā aizauguši, kā Latvijā, tad tikai kritizējat Lukašenko!
LL: Ekonomiskā ziņā viņam ir labas idejas…
A.M.: Un kas tad ir slikti? (…)
LL: Ja es būtu baltkrievu patriots, man nepatiktu, ka viņš virzās uz apvienošanos ar Krieviju, ka viņš baltkrievu valodu ierobežo…
A.M.: Redziet, tas ir tādi tie sīkumi, teiksim…piemēram, mums tagad par latgaliešu valodu kāda briesmīga sacelta…kāda tad tam nozīme būtībā, šodien bērni mācās latviešu skolās, katrs latgaliešu ģimenē runā latgaliski, ko tad vajag vairāk…un tagad to bērnu, kuram tāpat tik daudz to stundu vēl pieliksim klāt latgaliešu, viņam izsauks tikai riebumu pret to…
LL: Piekrītu, šai ziņā jums, latgaliešu valodu nevajag pārspīlēt…
A.M.: Latgali vajag mīlēt citādi. Vajag Latgalē iet baznīcā, iet pie krustiem, vajag iet tos svētceļus…vot to, kas Latgalei ir tas viņas skaistais, to teiksim vajaga…un tos laukus, ne tikai kūlu dedzināt, bet arī apart tos laukus…brālis, kamēr bija dzīvs, viņš man prasa, kur var nopirkt āboliņa sēklas…, tagad brāļa dēls vairs nekā nesēj, tāpēc, ka par traktoru jāsamaksā tik, cik tu nenokulsi par to, teiksim, ja…nav nozīmes, tāpēc, ka novesta ir tā saimniecība līdz tādai situācijai, ka viņa nedzīvo vairs. Tagad pabrauciet, kādi līdzeni lauki, un pie pilsētas, kur senāk te…tagad visi stāv neaparti, kas vainīgs pie tā…es neesmu vadībā, bet ir ministri, kas vada to valsti, pasakiet man…
LL: Neatbalsta mūsu valsts politika zemniecību, tur tā lieta…
A.M.: Es braucu uz Zemgali tanī okupācijas laikā – vienā pusē 100 brūnaļas, otrā pusē 100 brūnaļas…, tagad vienā un otrā lauki tukši, nu pasakiet, ko jūs par to domājat!
LL: Es piekrītu, ka valsts politika lauksaimniecībā ir nepareiza. Uzskata, ka vieglāk ir ievest kaut kur no ārzemēm, nekā pašiem ražot un kāda daļa, ka zemnieks badā nomirs, bet tie, kas tirgosies, tie pelnās…
A.M.: Tiem vīriem kā Godmanis…gods un slava viņam, Latviju atkal atjaunoja, tas bija grūti…bet vēlāk tad arī izpostīja, tagad, vai tad tā kāds dara, kad sovhoza to visu īpašumu priekšsēdētājs izpārdeva pa privātiem, ne saraksti bija, ne komisijas…vai tas pareizi bija?
LL: Nepareizi…
A.M.: Bet ko tad mums šodien vajag runāt? Tāpēc, ka nepareizi bija sākumā un kas tagad turpinājumā citādāks?
LL: Es piekrītu, ka ļoti daudz kas mūsu valstī nav tā, kā vajag un būtībā mēs jau atkal esam no vienas savienības citā un atkal mūs komandē no augšas un mēs te vairs paši saimnieki nevaram būt…
A.M.: Vai tad tas ir normāls stāvoklis? Miljoni aiziet par nepareizām tiesām, par nepareiziem lēmumiem…un no kurienes tad?…no tā paša, kurš saņem tos 50 Ls un atkal atdod un atdod…un viņam jāmirst badā…
Priekš kam tad tādus darbiniekus partijas ņem darbā? Vajag ņemt cilvēkus, kas ir izglītoti, kas nenonāk līdz tam, ka viņš ir konfliktā un zaudē valsts…
LL: Nu jā, un kas man arī liekas diezgan jocīgi, ka mēs it kā esam neatkarīga valsts, bet ir kaut kāda tur augstāka tiesa, kas var mums pavēlēt – jums ir jāmaksā un viņiem nospļauties, ko Latvijas tiesa ir nolēmusi, viņiem savi likumi ir…
A.M.: Tātad šeit jāsaka, ka visiem ir tas bumerangs, ka (…) okupācijas laikā vajāja baznīcu, bet bija mazas maksas, apkure bija sīkums, apmaksāt šodien par apkuri, ja būtu apkure no pilsētas, tad visu, ko es par vasaru sakrāju – gan laulības, gan kristības – 1500 par apkuri mēnesī, pasakiet tas normāli, ne? Agrāk visi maksājumi par dzīvokļiem bija ļoti mazi….
LL: Tas nav apstrīdams, vienīgi okupācijas laikā jums taču nekur neļāva publiski uzstāties, pat ja jūs gribētu tos pašus veterānus godināt, jums toreiz neļautu.
A.M.: Ko nozīmē uzstāties, ja tas neko nedod?…Parunāji, paklausījies un nekā tev no tā netika. Vot tad es uzskatu, kad sapulcēs uzstājas, parunāja kas vajadzīgs, atbalstīja un tūlīt mēs darām kaut ko…a ja tikai parunā, tas neko nedod.
LL: Es piekrītu daudz kam no tā, ko jūs sakāt, bet man vēl tāds jautājums…
A.M.: Es vienīgi priecājos par brīvo Latvijas sauli…, ka čekisti nevajā mani, ka es varu domāt un skatīties, visu tā, kā patīk…bet par to, ka viens darbinieks, teiksim, dzelzceļa pārvaldē seši tūkstoši saņem…
LL: Tas ir šausmīgi…
A.M.:…pasakiet, ko tas nozīmē?
LL: Tas nozīmē, ka mūsu valstī kārtības nav un ļauts darboties ierāvējiem, tur tā nelaime ir. Tāpēc jau mēs izdodam savu laikrakstu, lai kaut ko mainītu. Mēs jau nekādā ziņā neesam pastāvošās varas slavinātāji, mēs esam opozīcijā…
A.M.: Nē, nē, es esmu pret to kategoriski…pastāvošo varu ir jāciena…es nevaru saprast, kur tagad nāca nolikt tos ziedus pie pieminekļa un tur ar melnām lentēm…ar kādām tiesībām…kas šito atļauj, pasakiet? Kas atļauj traucēt Latvijai izvest savus…kad viņi varēja atrast kādu citu pieminekli, tur likt var…, bet kāpēc traucēt tieši tanī laikā, kad šeit ir skaistums un Latvija…to es nesaprotu, kas to pieļauj?
LL: Nu, protams, ka mūsu varai vajadzētu būt bargākai gan 16.martā, gan tagad 4.maijā, tos okupantus vajadzētu pievaldīt, bet, redzat, te atgriežamies pie tā, ar ko mēs sākām – tie, kas tur tagad pulcējas, būtībā ir daļa no t.s. ”atbrīvotāju” pēctečiem, kas te pulcējas pie tās Mūžīgās uguns…kas atnāca te līdz ar Sarkano armiju, kas ieplūda okupācijas laikā…
A.M.: Tie, kas tagad ir piebraukuši, liela daļa vēl valda…
LL: Nu kā tad!
A.M.: …viņi bija ļoti bagāti, viņu partija uz Krieviju naudu neaizveda, viņi to naudu sagrāba un tagad viņi pērk veikalus, mājas, visu…viņi valda šodien arī…
LL: Es jums pilnīgi piekrītu šai ziņā, jā, bet tur tā lieta sanāk – kad mēs izsakām pateicību tiem, kas mūs it kā atbrīvoja, tad mēs netieši…
A.M.: Šeit neviens neteica “atbrīvojam”, šeit bija par…ē… par likvidāciju fašisma…par visā pasaulē, kā tas ir, arī šeit…nekāda…tas cita reize, cita svētdiena, kad par atbrīvošanu, šeit bija tieši tas uzvaras jautājums, jā…nekāda šeit pateicība nekam nebija, vienkārši bija tas, ka prieks un gandarījums par to, ka fašisms ir sagrauts un, ka mēs dzīvojam brīvā Latvijā tagad…
LL: Nu jā, bet mums toreiz bija tādas alternatīvas – vai nu vācu nacisms (fašisms Itālijā bija, te nacisms bija), bet vai arī komunisms. Kā jūs domājat, vai…
A.M.: Ne viens, ne otrs mums neder! Mums vajag brīvu Latviju, tikai!
LL: Es piekrītu šai ziņā, bet…
A.M.:…tikai brīvu Latviju! Ne Vācijā Latviju, ne Krievijā Latviju, bet atsevišķu Latviju, kāda viņa ir, vot tā…tikai tādu Latviju! Nekur pasaulē nav labāk, es biju aizbraucis tanī okupācijas laikā uz sanatoriju uz Ukrainu…es noīrēju istabiņu un…viņi tur aiz durvīm, dzirdu, ēd vakariņas…un es viens kā izmests…nevaru, man uz Latviju atpakaļ. Es atgriezos, es bez Latvijas, Latgales nevaru dzīvot…
LL: Es jums piekrītu, es pilnīgi solidarizējos, es arī uzskatu, ka…
A.M.:…es varu ēst maizes gabaliņu sausu, es varu vīzēs staigāt…, bet man, ka tikai Latvija, un ka to Latviju šodien netraucētu, es nevaru panest to, ka skatos, ka atkal mācās virsū…iet latvieši mierīgi savās…mācās virsū kā velns un traucē, šito es nevaru paciest, un es uzskatu, ka kaut kas nav pareizs likumā, ka tagad ir demokrātija, bet demokrātija nav visatļautība…
LL: Protams!
A.M.: Demokrātijā vajag būt ļoti kārtīgiem, ļoti skaistiem…ja tu esi citādi domājošs, tu esi komunists, ej pie pieminekļa, kas ir komunistiem, ej un noliec, kāpēc tev līst ar melnu lenti pie Brīvības pieminekļa? Kāpēc tev traucēt Latvijas skaistumu? Kur saka vecene: “Jūs dzīvojat pagrabos!”. Un viņa tik glupa, brauca no Krievijas, lai dzīvotu šeit pagrabā. Un viņa runā skaļā balsī, un nekas viņu neklusina…
LL: Piekrītu, es ļoti daudz kam piekrītu, ko jūs sakāt…
A.M.:…un tagad, lai panāk policija, lai panāk Tieslietu ministrija, ka nebūtu šitā…ja ir, teiksim, viņu demonstrācija, lai viņi iet pie saviem pieminekļiem, bet tur, kur Latvija, lai nelien, lai neķēzī…melnas lentes pie Brīvības pieminekļa.
LL: Vislabāk būtu, ja viņu vispār vairs Latvijā nebūtu…
A.M.: Vot tā, lai vienā autobusā visus…un prom, kur viņiem vajaga!
LL: Tieši tā! Es jums piekrītu. Bet, redzat, tur jau tā lieta, te tagad rādīja TV “Miljons”, tas gājiens no Slavas skvēra, un pa priekšu iet tie jaunie nacboli, tie jaunie komunisti ar uzrakstu uz krekliņa «Русским школам – быть!», tātad, tie paši, kas ārdās, un sanāk, ka viņi piedalās arī šai te pasākumā, un jūs tur esat, viņi tur ir, visi vienā pasākumā…
A.M.: Mēs izpildām tikai savu, mēs par citiem neatbildam…man, priesterim, lūdza pasvētīt to vainagu…es pasvētīju, tāpēc, ka man to jādara, tas ir mans pienākums, arī šeit es aizgāju pateikt, ka es lūdzos par kritušajiem un arī par tiem, kas dzīvi, lai viņi būtu veseli, stipri, mierīgi un tādā veidā…
LL: Bet luterāņu mācītāju es neesmu redzējis, ka kādreiz viņš nāktu…
A.M.: Šeit lūdz tos, kas ir cienīgi, saprotiet…tur ir baptisti visādi, tos nelūdz, tāpēc, ka viņi šeit nereprezentējas…šitie četri, kas ir te – pareizticīgie, vecticībnieki un luterāņi, kad valsts svētki, viņš nāk šeit…
LL: Pareizi, valsts svētki – tā ir cita lieta…
A.M.: …viņiem vajag svētību, bet viņam nav ūdens svētīta, viņš nevar, nav ko darīt…vajag izprast pareizi!
LL: Es ļoti daudz kam piekrītu, ko jūs sakāt, bet es tomēr uzskatu tā – kā jūs pareizi teicāt, visi draņķi, kas sabraukuši no Krievijas un, kas te vēl nekaunas Latviešiem uzstādīt noteikumus…
A.M.: Es biju Aglonas draudzē un mūsu pusē bija i pareizticīgo sādžas, i vecticībnieku sādžas, mēs gājām skolā četrklasīgā, sēdējām uz viena sola…kādās dejās vai kur, nebija mums nekādu, jo viņi bija vietējie…pat tādu runu, ka tur krievu valodu, vai ko…viņi latviešu skolā gāja, viņi latviski runāja, mājās viņi runāja krieviski un arī cerkvā, moļebnajā krieviski, bet nebija runas, ka kaut kādu krievu valodu vestu, vai ko, teiksim, jā…vot tas ir “Miša”, tie, kas ir piebraukuši, par pagrabiem runā…un tie arī jauc visu to gaisu.
LL: Jā, jā, piekrītu. Bet, diemžēl, tā sanāca, ka līdz ar “atbrīvošanu” mums simtu tūkstošu ordas gāzās iekšā…
A.M.: Un tagad arī pērk tās mūsu fabrikas krievi, lai vēlāk viņi varētu ar tiem, kas šeit te vada…tā kā jāskatās, kā valsts rīkojas, es neesmu politiķis, man tas nav saprotams, bet es uzskatu, ka nav pareizi, ka mūsu fabrikas izpērk Krievija. Un tie, kas valdīja Krievijā, tie arī groza, lai tiktu krievu rokās…
LL: Protams! Pilnīgi jums piekrītu…
A.M.: Jūs to interviju tik netulkojiet, ka es esmu pret valdību…es ļoti mīlu valdību, savu prezidenti…bet es tikai tos likumus, kas atļauj šeit iebraucējiem brīvi pirkt…
LL: Tur jau tā lieta, ka arī mūsu prezidente, nezinu, negrib, baidās vai citādi, bet viņa nevar piegriezt skrūves visiem šiem, un viņai būtu iespēja arī ārvalstīs prasīt, lai palīdz Latvijai likvidēt okupācijas sekas, lai pievāc visos šitos, kas te sabrauca ar maisu uz pleca, bet viņa nedara to, diemžēl, tur tā nelaime ir mūsu.
A.M.: Tāpēc arī mums šeit nav ko iejaukties, jo tur ir jākārto tiem, kam ir tiesības…a ja mēs šeit parunājam, jūs ierakstīsiet tanī avīzē un kas no tā?
LL: Tomēr pie tautas ir jāiet. Ja jau mēs uzskatām, ka tas neko nedod, tad arī sprediķi nav vērts lasīt, jo tauta neklausās…
A.M.: Sprediķus klausās un mums, paldies Dievam, baznīcā cilvēku ir pietiekoši, pie altāra 50 zēnu kalpo…
LL: Tātad, mēs darām, ko varam, cik nu ir mūsu spēkos.
A.M.: Bet šito mūsu politiķiem gan vajag uzprasīt – kā tas pieļaujams, ir latviešu svētki, iet mierīga latviešu tauta ar ziediem, dziedoša…un šeit velnišķi plijās virsū ar melnām lentēm…kādā sakarībā, kā to var atļaut?…Ar milzīgām pļotkām vajag viņus noslānīt un iekšā autobusā prom pāri robežai…
LL: Pilnīgi es jums piekrītu šai ziņā! Bet es tomēr saku jums – padomājiet, vai ir vērts uz parku tai 9.maijā iet, jo tur ļoti daudz Latvijai naidīgu cilvēku pulcējas tais mītiņos, tie, kas arī uzkūda visus tos jauniešus, kuri pēc tam visu to dara…
A.M.: Speciāli, tas ir speciāli no Krievijas, un tie visi, kas arī šeit…, kas šodien gribētu, lai šeit būtu Krievija…un viņiem ir vara, tāpat Rubiks arī, cieņā un godā šodien…
LL: Es piekrītu jums, bet, redzat, tur tā lieta, ka – ja mēs tajos kopīgajos pasākumos piedalāmies ar viņiem, tad mēs netieši viņus vismaz drusciņ atbalstām…
A.M.: Šinī gadījumā, tur, kur visa pasaule iet, tur mēs nedrīkstam izpalikt…prezidente aizbrauca uz turieni, labi, ka aizbrauca, viņu gan pašā pēdējā vietā nolika…bet arī tas nekas, viņa aizbrauca, izbija…bet šeit neiet par Krieviju runa…visa pasaule, es cik skatījos TV, visa pasaule atzīmēja to dienu kā svarīgu pasaulei fašisma likvidāciju, arī šeit ne Krievijas slavināšana, ne kāds sakars ar Krieviju, bet arī fašisma likvidācija, vot tā, un to arī jāatzīst, vienalga, vai vācietis būtu dancinājis latvietis, vai komunists…mums vajag tikai brīvu Latviju, ne Latviju Ģermānijā, ne Latviju Krievijā…
LL: …un arī ne Eiropas Savienībā, vismaz es tā domāju!
A.M.: Eiropas Savienībā, es to nezinu, tāpēc, ka tas tagad ir noticis, un varbūt, no vienas puses, tas ir labi, jo tomēr drošāk, ja, Krievija neuzbruks Latvijai, tāpēc, ka mēs…tikai tik daudz…, bet vai mēs spēsim samaksāt tās maksas Eiropas Savienībā…cukura par daudz, redz, jau maksājam…
LL: Protams! Tur tā lieta! Galvenais, ka Krievija un Eiropas Savienība jau pilnīgi nopietni runā, ka varētu jau tuvākā nākotnē bezvīzu režīmu ieviest. Tas nozīmē, ka tagad atkal visi brīvi brauks no Krievijas un šeit uzdarbosies…Es tiešām ceru, ka Krieviju tuvākajā laikā Eiropas Savienībā neuzņems, bet, ka mēs atkal sāksim tuvināties Krievijai, tā, diemžēl, būs…
A.M.: Nu, bet uzņems arī viņus…
LL: Jā, nu, lūk, un kur tad mēs būsim – no vilka bēgām, uz lāča tikām!
A.M.: Redz, kā arī Bušs, cik sirsnīgi sēž blakus Putinam…
LL: Tur tā lieta, tāpēc es saku – ja mēs vēl viņiem klanāmies, tas ir skumji!
A.M.: Es tikai domāju, ka prezidente ir gudra un tie, kas lemj, paklausies, arī ir gudri, bet tie iznākumi, kas tur ir…tos miljonus tiesa zaudē Laventam, kurš aplaupīja visus mūsu tautas nabagus, pasakiet, vai tas normāli?
LL: Nu nav normāli, protams. Kas attiecas uz prezidenti, viņa pati ir atzinusies – kad Kanādā dzīvoja, viņa bija tādā “Rozenkreiceru ložā”, tā arī ir tāda sava veida sekta, viņa teica, ka viņu pašreizējā baznīca it kā nevarot apmierināt, viņai nepatīkot ne katoļi, ne luterāņi, ne baptisti, ne kas, bet tieši šie…varbūt tas arī izskaidro…
A.M.: Redzat, šinī jautājumā, kas attiecas uz to ticēšanu, ja…mēs nelaužam nekādus šķēpus – kuram tā liekas labāk, tā lai…es tagad paskatījos mūsu Saeimas divus deputātus, kad viņi tur stāvēja, man žēl…paņemiet komisiju, sastādiet, ja, un, lai pavērtē to dievkalpojuma norisi, lai tur ir kaut cik dievkalpojuma noskaņa…vicina rokas un krīt gar zemi (acīmredzot domāti “Jaunās paaudzes” seansi – A.G.),…kliedz balsī, tā ir apsēstība…kad nāk Svētais gars, cilvēks priecīgs, laimīgs ir, bet šie kliedz…tātad sātans spiež nost, tāpēc viņš kliedz…un stāv divi no Saeimas…cik žēl…un, ja tādi tik aprobežoti vadīs mūsu valsti, lai Dievs pasarg!
LL: Piekrītu, piekrītu! Tāpēc es saku – mani arī ļoti mulsina, ka mūsu Vaira arī tādā ložā ir un tas dara sliktu mūsu valstij…Labi, Madelāna kungs, paldies par interviju!
Kā redzams, Madelāna kungs ir diezgan sakarīgs cilvēks, tikai, diemžēl, man tā arī neizdevās viņu pārliecināt, ka nav pareizi kopā ar okupantiem piedalīties 9.maija svinībās.
Ar dekānu Madelānu sarunājās AIVARS GEDROICS |
| Karš - patiesība par to! | 15:22 |
|---|
PATIESĪBA PAR 2.PASAULES KARU
Runājot par 2. Pasaules kara rezultātiem, nereti pat diezgan nacionāli noskaņoti cilvēki izsakās šādi: “Jā, nu tas, ka tos fašistus (nacistus – A.G.) sakāva, bija labi, bet…” un tālāk sākas visas mums jau zināmās patiesības par Latvijas un visas Baltijas turpmāko 50 gadu okupāciju, represijām pret pamatnāciju…utt., u.t.jp. Neapstrīdot iepriekš minētos faktus, tomēr gribētos šādiem prātvēderiem uzprasīt: “Bet kāpēc tad jūs priecājaties par to pašu spēku sakāvi, kas taču visiem iespējamiem līdzekļiem pretojās padomju okupantu otrreizējai atnākšanai Latvijā?”. Tad nu sākas ne pārak sakarīga murmināšana par “zvērīgajiem” hitleriešiem, nevainīgu ļaužu spīdzināšanām, gāzes kamerām un krematoriju krāsnīm…utt., vārdu sakot, tiek atgremots padomju laiku propagandas materiāls, ko vēl papildina arī mūsdienu propaganda no Rietumiem cionistu-masonu režīma izpildījumā. Pretēju viedokli arī patlaban paust ir visai apgrūtinoši un nekas būtiski nav mainījies kopš LTF dibināšanas kongresa, kur kāds Čiževska kungs (pēc uzvārda spriežot – polis) no Krāslavas iedrošinājās pateikt, starp citu, darot to krievu valodā, ka “tā saucamie vācu okupanti jau nemaz tik briesmīgi nebija, viņi represēja tikai tos iedzīvotājus, kas atbalstīja krievu partizānus, bet pret visiem pārējiem izturējās normāli”. Tad nu vajadzēja redzēt, kā LTF spice ar J.Peteru un D.Īvānu priekšgalā ar putām uz lūpām norobežojās no Čiževska kunga fašistiskajiem izteikumiem, apgalvoja, ka nekādā ziņā tie neatbilstot patiesībai, ka viņiem ne prātā neesot nācis, ka minētais kungs šādi varētu runāt, jo pretējā gadījumā viņam vārdu neviens nebūtu devis…u.tml. Taču šis kungs, protams, teica visīstāko patiesību. Un jebkurš cilvēks, kuram kaut cik attīstīta loģiskā domāšana, ir taču spējīgs izsecināt: ja jau vācieši bija tik briesmīgi ļaundari, tad kāpēc, viņu karaspēkam atkāpjoties, tam sekoja gandrīz ceturtā daļa Latvju tautas (tai skaitā arī bēdīgi slavenās Vairiņas vecāki)? Kāpēc viņi nepalika mājās sagaidīt ar ziediem rokās atbrīvotājus no fašisma? Tak laikam jau spēja tik daudz saprast, ka vācieši, ja arī bija ļaunums, tad tomēr krietni mazāks par to ļaunumu, ko nesa sev līdzi padomieši! Diemžēl, arī patlaban praktiski nav iespējams iepazīties ar patiesu informāciju par t.s. “vācu laiku” – daudzi no tiem, kas to reāli ir piedzīvojuši, ir jau miruši, bet arhīvu materiāli joprojām pilni ar PSRS melu propagandas garu. Tomēr, kā paruna saka, “kas meklē, tas atrod”. Un šoreiz man gribētos piedāvāt lasītājiem dažus fragmentus no Čečenu Patriotu internetportālā kavkazcenter.com publicētā apcerējuma par 2. Pasaules karu, kas, manuprāt, ir viens no retajiem objektīvajiem izziņas materiāliem.
Raksta autors ir ticies ar kādu partordzi, kara un darba veterāni, kā viņš pats izsakās, “vienu no tām pieredzes bagātajām prostitūtām, kurām bija garantēts krēsls prezidijā katrā sapulcē un, no kurām raustījās iestāžu vadītāji”. Viņa esot daudz un aizrautīgi stāstījusi par karu, piemēram šādi: “Vācietis, vai zināt, kāds viņš bija? Tiklīdz kā ieņēma kādu mūsu teritoriju, uzreiz uz tās sāka ceļus būvēt! Un pamatīgi, kārtīgi būvēja, mūdzis tāds!”. Autors mēģinājis no šīs dāmas kaut ko izspiest par kara laika šausmām. Taču tās visas aprobežojušās ar “bombardēšanām, pozīciju artilērijas apšaudēm”, pie tam pamatīgām, tā, ka “galvu neesot bijis iespējams pacelt”. Vēl raksta autors stāsta par sarunām ar Kurskas apgabala Belgorodas pilsētas iedzīvotājiem, kas arī kādu laiku bija dzīvojuši vācu okupētā teritorijā.
“Nu, vectēv, vai vācieši plosījās, spīdzināja jūs?”
“Nē-e, nekā tāda nebija…suņa murgi tas viss!”
“Bet mājas taču dedzināja!”
“Jā-a, to nu gan…tiešām dedzināja. Vecās, nolaistās, sabrukušās būdeles. Teica – tā taču ir antisanitārija! Dažas no mājām apstrādāja ar kaut kādām smērvielām, baidījās no epidēmijām. Un cilvēkus no šīm mājām tad pārcēla uz citiem, labāk iekārtotiem mājokļiem.”
Vēl raksta autoram ir stāstīts, ka produktu vāciešiem esot bijis līdz kaklam, pat šokolādes netrūcis. Nekāda pēdējā ēdamā atņemšana no iedzīvotājiem nenotikusi, taisni otrādi, vācieši pat cienājuši vietējos bērnus ar šokolādi un ledenēm, bet krievu aviācijas uzlidojumu laikā tos pirmos ķēruši pie rokas un stiepuši uz patvertnēm. Bet viens krietni padzīvojis strādnieks no Staroja Oskolas uz autora provokatīvo jautājumu: “Nu ko, deva gan vācieši jums trūkties okupācijas laikā, vai ne?”, atbildējis: “Ko nu deva, neko nedeva… Vismaz normāli, kā cilvēki pie viņiem divus gadus padzīvojām (izcēlums mans – A.G.). Bet, lūk, kad mūsējie atnāca, tad gan tiešām dabūjām trūkties! Divus gadus mums nebija tiesību sarakstīties ne ar vienu. Daudzi no mums nokļuva lēģerī ne par šo, ne par to. Arī mans tēvs tai skaitā. Mēs ar māti palikām divi vien, cietām badu. Bet tēvs no nometnes atpakaļ neatgriezās, tur viņš arī nomira.”
Turpat var arī iepazīties ar padomju (krievu) karavīru attieksmi pret vācu civiliedzīvotājiem. Fakti ņemti no Maksa Gastinga grāmatas “Armagedons: kauja par Vāciju, 1944-1945”. “Pirmais krievu iebrukums Vācijas austrumu rajonos notika jau 1944. gada oktobrī, kad sarkanās armijas daļas sagrāba dažus pierobežas ciematus. Pēc 5 dienām viņus no turienes padzina un vācu zaldātiem pavērās neaprakstāma šausmu aina. Diez vai bija kaut viens civiliedzīvotājs, kam laimējās izbēgt no mokpilnās nāves krievu zaldātu ķetnās. Sievietes krusteniski pienagloja šķūņu durvīs un uz apgāztiem ratiem, vai arī, pēc izvarošanas, sašķaidīja ar tanku kāpurķēdēm. Viņu bērnus arī tikpat zvēriski nogalināja. 40 franču karagūstekņus, kas bija nodarbināti lauku darbos apkārtnes viensētās, “atbrīvotāji” uz vietas nošāva. Tāds pat liktenis piemeklēja arī pārliecinātos vācu komunistus. Sarkanarmiešu rīcība nebija stihiskas, nemotivētas cietsirdības izpausme, tas bija valstiski atbalstīts, mērķtiecīgs sadisms.”
Autors atgādina, ka 1944. gadā, čečenu tautas deportācijas laikā, NKVD dzīvus sadedzināja 700 kalnu ciemata Haibaha iedzīvotājus tikai tā iemesla dēļ, ka nebija pietiekami daudz smago mašīnu, ar kurām šos cilvēkus varētu nogādāt Groznijā. Arī patlaban nu jau teju 10 gadu garumā turpinās tāds pat bezjēdzīgs krievu zaldātu sadisms Čečenijā.
Tiek citēti arī fragmenti no kāda vācu autora Ralfa Georga Reuta raksta: “…padomju tanku avangarda daļas ar savām kāpurķēdēm samala bēgļu vezumus dienvidos no Gumbinnenes pilsētas, netālu no Grossvaltersdormas. Bet Nemmesdorfā pie Angerappas upes tika sarīkots patiešām īpaši asiņains slaktiņš. Karavīri piesita ar naglām pie šķūņu vārtiem izvarotās sievietes, ar šauteņu laidnēm lauza galvas maziem bērniem. Praktiski visi šīs vietas iedzīvotāji tika zvēriski nogalināti, izņemot tos, kas gāja bojā no šāviena pakausī – tā stāstījusi kāda lieciniece pēc 2. Pasaules kara beigām.”
Autors atgādina, ka neskaitāmus aicinājumus uz šādu zvērīgu rīcību savulaik publicējis rakstnieks-publicists, kvēls Staļina pielūdzējs, žīds Iļja Ērenburgs. “Nogalini! Vācieši nav cilvēki! Vācu sieviešu rasisko augstprātību lauz ar varu, lai viņas kļūst par tavu likumīgo laupījumu!”. Šādi un vēl radikālāki aicinājumi tika drukāti un izplatīti vairāku miljonu tirāžā. Protams, ne jau viens pats Ērenburgs apzināti kurināja naidu pret vāciešiem, tādu rakstnieku, žurnālistu, kinorežisoru bija simtiem un pat tūkstošiem.
Tai pat laikā raksta autors atzīmē, ka nekur nav varējis atrast dokumentālus piemērus, kas liecinātu, ka vācieši arī būtu rīkojušies tādā pat veidā (protams, atskaitot žīdu rakstnieku un padomju propagandas izdomājumus). “Vācu piekoptā cietsirdība neizgāja ārpus tās cietsirdības rāmjiem, kas vispār ir raksturīga karam kā tādam. Tā bija cietsirdība, ko izrādīja jebkura Eiropas armija, un tikai. Šinī jomā neviena no tām, protams, nevarēja sacensties ar krievu armiju.”
Varētu vēl daudz ko citēt no šī Čečenu Patriota raksta, bet iesaku labāk katram, kam pieejams internets, pašam to uzmeklēt un pilnībā izlasīt. Protams, rūpīgi meklējot, var atrast arī citus tamlīdzīgus rakstus.
Pie iepriekš minētā it kā jau nebūtu īpaši daudz ko piebilst. Varu tikai aicināt apzināt tos vēl dzīvi esošos cilvēkus, kas atceras vācu laikus Latvijā 1941.-45.g., pierakstīt viņu atmiņas, lai nākamajām paaudzēm būtu arī kāda objektīva vēstures liecība, ne tikai padomju un cionistu-masonu režīma murgi, no kuriem joprojām čum un mudž Latvijas muzeji un vēstures arhīvi.
Un, visbeidzot, uz mūžseno jautājumu: “Kas būtu noticis, ja vācieši 2. pasaules karā būtu uzvarējuši?” (vēsturē, atšķirībā no fizikas, to, diemžēl, nav iespējams pārbaudīt ar zinātniska eksperimenta palīdzību), varu sniegt šādu atbildi – būtu tas pats, kas jau bija 700 gadus, kad dzīvojām vācu pakļautībā. Paradīze, protams, tā nebija, taču mūsu tauta izdzīvoja un neasimilējās – pa daļai tāpēc, ka vācieši, atšķirībā no padomiešiem un eiropiešiem, nepropagandēja rasu un tautu saplūšanu. Katrā ziņā ekonomiski mums noteikti klātos labāk (lai atceramies augsto vienkāršās tautas dzīves līmeni hitleriskajā Vācijā). Un, kaut arī Latvija ne juridiski, ne arī faktiski droši vien neskaitītos Neatkarīga valsts (patlaban mēs taču arī esam ES kolonija), tomēr, atšķirībā no mūsdienām, mūsu tautas eksistence nebūtu apdraudēta – Latvieši dzīvotu pārtikuši, precētos ar saviem tautiešiem, viņiem dzimtu bērni…,vārdu sakot, viss noritētu tāpat, kā tas notika no vācu krustnešu iebrukuma Baltu cilšu apdzīvotās teritorijās līdz pat Ziemeļu karam 18. gadsimta sākumā, kura rezultātā Latviju pievienoja Krievijai – tad gan mūsu tauta sāka izmirt.
Vēstures gaitā, diemžēl, bieži mums ir nācies izvēlēties mazāko no diviem ļaunumiem. 1. pasaules kara laikā tas bija boļševiku režīms ar Ļeņinu (vienīgais, kas vismaz vārdos solīja un beigās, kaut arī sakostiem zobiem, iedeva neatkarību Latvijai), 2. Pasaules karā – nacistu režīms ar Hitleru priekšgalā. Tā ir mūsu patiesā vēsture, no tās nav jākaunas, bet tā ir jāskaidro visiem tiem, kas grib un var to saprast. Skaidrs, ka varturi-nodevēji to nedarīs (VV-F vēstures skaidrošanu, protams, nopietni uztvert nevar), tas ir mūsu – Latvju Patriotu – uzdevums!
Nezaudēsim ticību labākiem laikiem! Tumsa, kas pašlaik valda Latvijā, Eiropā un pasaulē, nebūs mūžīga! Arī mūsu ielā reiz būs svētki! – kā saka krievu paruna. Lūk, ar šādām domām sagaidīsim t.s. “Uzvaras svētkus”, kas mūsu tautas krietnākajiem dēliem un meitām, protams, ir sēru diena. Bet gan jau nāks laiks, kad mēs svinēsim savas – Īstās Uzvaras dienu! Cīnīsimies, lai tā pienāk pēc iespējas ātrāk!
NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪNAI SVEIKS !!!
26.04.2005. AIVARS GEDROICS |
KAS TAS IR – FAŠISMS ?
Nesen nekaunīgais lielkrievu šovinists, naturalizētais okupants, 8.Saeimas deputāts no Rubika partijas Nikolajs Kabanovs, uzstājoties debatēs parlamentā, nosauca vairākus savus kolēģus no “tēbistu” frakcijas par fašistiem. Pēdējie, protams, par to ļoti satraucās, solīja tā to lietu neatstāt – par šādiem nekaunīgiem apmelojumiem Kabanovam nākšoties atbildēt. Man, protams, šis nelietīgais okupants arī riebj un skaidrs, ka par savu antilatvisko darbību viņš jau sen ir pelnījis saņemt sodu. Tomēr konkrēti šinī gadījumā, manuprāt, nekas tik ārkārtīgi briesmīgs no viņa mutes neizskanēja.
Kas tad vispār ir vārds fašisms, no kā tas radies? Šī jēdziena saknes meklējamas Itālijā. Savulaik B.Musolīni, gribēdams uzskatāmi demonstrēt tautas vienotības nozīmi valsts pastāvēšanā, rādīja publikai tievu rīksti, ko viegli var pārlauzt. Tad viņš saņēma saujā veselu saišķi šādu rīkšu un parādīja, ka to vairs tik viegli pārlauzt nav iespējams. Itāļi jēdzienu “saišķis, kušķis” apzīmē ar vārdu “fašīna”, no kā tad arī tika atvasināts jēdziens fašisms, kas nozīmē stingri vienotu cilvēku kopumu (kūli), kuri nelokāmi stāv viens par otru un arī par kopējo atbalstāmo ideju. Savukārt, katru no šīs kustības locekļiem dēvēja par fašistu, t.i., vienotā kopuma (kūļa jeb fašīnas) sastāvdaļu. Vēlāk tamlīdzīgas kustības nodibinājās un izplatījās arī citās zemēs, tomēr paši sevi par fašistiem dēvēja vienīgi itālieši. Der atzīmēt, ka Hitlers, lai arī bija B.Musolīni draugs, tomēr nepārņēma no viņa fašista nosaukumu, bet dēvēja sevi un savus domubiedrus par nacionālsociālistiem, jeb saīsināti – nacistiem. Tā Vācijā tobrīd valdošo režīmu sauca arī citas pasaules valstis – gan Hitleram simpatizējošās, gan naidīgās, izņemot vienīgi komunistisko PSRS, jo tās vadoņiem šķita, ka “darbaļaužu masām” būs grūti atšķirt nepareizo (nacionālo) sociālismu, kas valdīja Vācijā, no pareizā “internacionālā” sociālisma, kas tika piekopts PSRS. Turklāt, it īpaši 2.pasaules kara gados un pēc tam, Staļins nevēlējās pieļaut pat fonētisku viņa vadītās valsts iekārtas nosaukuma līdzību ar Hitlera iekārtu, lai gan reāli līdzīgā abos režīmos bija pietiekami daudz. Tādēļ Hitlers un viņa domubiedri “padomijā” tika dēvēti par fašistiem, bet Vācijā valdošais Hitlera režīms – par fašismu, lai gan tas nebūt nebija īstā (Musolīni izveidotā) fašisma kopija. Šāda prakse tika piekopta arī visus turpmākos gadus, kamēr vien Latvija atradās PSRS okupācijā, un faktiski turpinās vēl šobrīd. Jēdziens “fašisms” parasti tiek lietots kā sinonīms šovinismam, t.i., kādas rases vai tautas pārākuma sludināšanai, kas dodot tiesības tai naidīgi izturēties – pakļaut, apspiest, okupēt, represēt – pret citām tautām un rasēm. Taču vai nebūtu pienācis laiks beidzot atteikties no šādas padomju laikā uzspiestās terminoloģijas? Jāsaprot, ka patiesajai fašisma ideoloģijai pamatā nebija šovinistiskas idejas. Fašisti gan sludināja nepieciešamību pēc stingras valsts varas, vienotas tautas, tādēļ neatzina daudzpartiju sistēmu un valsts politisko sadrumstalotību, tomēr viņi neaicināja iekarot un pakļaut kaimiņvalstis. Fašisti ne vārdos, ne arī darbos nepiekopa naidīgu ideoloģiju un politiku pret žīdiem. Visbeidzot, fašisms kā ideoloģija nav nosodīts arī starptautiskā līmenī, jo Nirnbergas tribunāls, kā zināms, tiesāja nacistus, nevis fašistus. Vēl der atzīmēt arī, ka fašisti Latvijā nekad nav valdījuši un nav to arī okupējuši. Taču fašisma radītājam un fašistu līderim Musolīni gan par atbalstu Latvijas brīvvalsts tapšanā un nostiprināšanā savulaik tika, manuprāt, pamatoti piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Bez tam, daudzi mūslaiku vēsturnieki uzskata, ka Latvju Patriota G.Celmiņa vadītās organizācijas “Pērkonkrusts” ideoloģijas pamatā bija fašistiskas nostādnes, kas tika aizgūtas no Musolīni, nevis no Hitlera, kā to apzināti sagrozīja padomju pseidovēsturnieki.
Līdz ar to ir jājautā, vai maz “fašisms” ir tik briesmīgs vārds un vai no tā ir tik ļoti jābaidās un jāvairās, kā vairums latviešu ir darījuši līdz šim? Manuprāt, sen būtu laiks atteikties no šā jēdziena padomiskās izpratnes un atgriezties pie tā īstā, sākotnējā satura, kas, kā jau minēju, neasociējas ar šovinismu. Priecē, ka daži Latvieši to jau dara, piemēram, publicists ar segvārdu Koknesis “Viedas” izdotajā grāmatā “Tautu tiesības” pozitīvi raksturo “brūno fašismu”, kurš ir “darbojies, lai apvienotu tautas”. Viņš gan turpat arī nosoda “sarkano” (komunistisko) fašismu, kas īstajā vārdā būtu saucams par lielkrievu komunistisko šovinismu, ko piekopa PSRS, un kam bija ļoti maz kopīga ar Musolīni fašismu. Tātad, arī pārējiem Latviešiem nevajadzētu ņemt piemēru no gļēvajiem “tēbistiem”, kuri baidās ne tikai no vārda “fašisms”, bet arī no Ugunskrusta, jēdziena “žīds”, Latvju karavīru vēsturiskajām galvassegām, 16.marta, Lielvārdes jostas…un vēl daudz kā cita, kas varētu, viņuprāt, izsaukt nevēlamas asociācijas pasaulē valdošajai cionistu-masonu mafijai. Lai šie pseidopatriotiņi tā dara arī turpmāk, bet mēs, Īstie Patrioti, gan tā nedarīsim! Lai mūsu ienaidnieki mūs sauc par fašistiem, no tā nav jābaidās un arī jākaunās, jo pēc būtības vārds “fašists” ir sinonīms jēdzienam “savas tautas vienotājs, savas Dzimtenes Patriots”. Bet mēs viņus (Kabanovu &C0) gan tā nedēvēsim, jo viņi šādu pagodinājumu nav pelnījuši! Šie radījumi nav fašisti, viņi ir nelietīgi, asinskāri ŠOVINISTI, kuriem nav vietas Latviešu zemē! Un par viņu pēc iespējas ātrāku dabūšanu ārpus tās robežām tad arī ir jācīnās Īstiem Latvju Tautas Patriotiem, jeb Īstiem Latvju Fašistiem !
NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
31.10.2004. Aivars Gedroics |
|
|