Cienīsim visus darba darītājus !
Droši vien teju katram no mums bērnībā ir nācies dzirdēt no saviem vecākiem šādus izteicienus: “Bērniņ, ja tu nemācīsies, tad, izaudzis liels, būsi spiests strādāt par sētnieku, apkopēju, slaucēju, santehniķi…u.c. tamlīdzīgos darbos”. Tādejādi mazajam cilvēkam jau no dzīves pirmsākumiem tiek iepotēts, ka pildīt kādu no augstāk minētajiem amatiem ir briesmīgs kauns un negods, ka tad jau gandrīz labāk mirt vai sēdēt uz trotuāra ar cepuri rokās. Protams, katram vecākam gribētos, lai viņa bērns kļūtu par ievērojamu cilvēku, ar to parasti saprotot jurista, baņķiera, uzņēmēja, ārsta, sliktākā gadījumā kaut vai pedagoga specialitāti. Tomēr jebkuram no minētajiem ļaudīm var pienākt brīdis, kad mājā aizsērē kanalizācija, un tad bez daudzkārt anekdotēs apsmietā santehniķa pakalpojumiem nu nekādi vairs neiztikt. Tāpat arī ielas ir kādam jāslauka, atkritumi regulāri jāizved…utt., pretējā gadījumā cilvēku mitekļi vairs neatšķirsies no cūku kūtīm – un arī tās, starp citu, kārtīgi saimnieki laiku pa laikam iztīra. Tad nu rodas jautājums – kas to darīs, ja mēs, letiņi, visi būsim kļuvuši tik izlepuši, ka nevēlēsimies ar šādām lietām nodarboties? Atbilde skaidra – to nāksies darīt ievestajiem viesstrādniekiem. Spilgts šādas attieksmes piemērs ir mūsdienu Vācija. Kad, atkopusies no 2. pasaules karā cirstajām smagajām brūcēm, vācu tauta atkal sāka dzīvot daudz maz turīgi, t.s. vienkāršos darbus vairs neviens īpaši strādāt negribēja. Un šīs valsts varturi, tā vietā, lai veiktu tautā izskaidrošanas procesu un, protams, pie viena arī uzlabotu strādnieku darba apstākļus, paceltu algas, izvēlējās, viņuprāt, toreiz pareizāko un vienkāršāko ceļu – ieveda valstī viesstrādniekus no Turcijas. Un vācu kungi sākumā bija apmierināti – re, mēs, augstākā rase (vācieši), strādājam tīrus darbus, bet viņi, zemākā rase (turki) – netīrus! Diemžēl, turku viesstrādnieku skaits strauji pieauga, daudzi no viņiem apmetās Vācijā uz pastāvīgu dzīvi, līdz ar to pieauga arī bezdarbs vācu iedzīvotāju vidū. Un nu daudzi vācieši jau būtu ar mieru arī paši strādāt tos smirdīgos darbus, bet nevar vairs – visas darba vietas ir aizņēmuši turki! (Protams, nedrīkst aizmirst arī to ļaunumu, ko iebraucēji nodara jebkurai valstij nacionālā aspektā – tas vispār ir atsevišķa raksta jautājums.)
Šis, tātad, ir uzskatāms par tipisku negatīvu piemēru, taču pasaulē ir sastopami arī pilnīgi pretēji gadījumi. Daudzi tūristi, atgriežoties no Izraēlas, mēdz stāstīt, ka visvairāk viņus šai valstī ir šokējis redzētais, kā žīds pilda ne vien banķiera, tirgotāja, ārsta un advokāta (žīdu tautas pārstāvju gadsimtu gaitā piekopto tradicionālo profesiju), bet arī sētnieka un asenizatora pienākumus. “Mēs izbraukājām visu Eiropu un tur nevienu žīdu neredzējām strādājam netīros darbus, bet šeit…!”. Jā, tā tas tiešām arī ir – žīdi savā Dzimtenē strādā visādus darbus, un, ne jau tādēļ, ka nespētu noalgot kādu palestīnieti vai arābu, kas to par niecīgu samaksu izdarītu viņu vietā. Pārņemt Vācijas piemēru Izraēlā būtu vieglāk par vieglu, jo naudas žīdiem noteikti ir vairāk kā vāciešiem, turpretī arābi (naftas karaļus, dabiski, neskaitot) ir vēl mazprasīgāki pret darba devējiem kā turki. Taču žīdu tauta labi saprot, ar ko šāda prakse draudētu viņu valstij un tautai – sākumā viesstrādnieki atņemtu viņiem darba vietas, bet vēlāk arī viņus pašus izspiestu laukā no senču Dzimtenes. Un tādēļ viņi paši, lai arī nereti visai skābu ģīmi, strādā arī netīros un ne pārāk labi apmaksātos darbus, jo saprot – kādam tas tik un tā ir jādara. Ja nedarīsi to pats, tavā vietā to darīs sveštautietis-ārzemnieks.
Pats par sevi saprotams, ka mūsu tautai šai lietā jāņem piemērs no žīdiem, nevis vāciešiem. Nacionālā situācija mūsu valstī ir tik traģiska, ka vēl papildus sveštautiešu ieplūšana Latvijā mūsu tautu neizbēgami iznīcinās. To, es ceru, katrs savu tautu mīlošs Latvietis saprot. Tai pat laikā statistika liecina, ka Latvija esot jau 2. vietā pasaulē (! - A.G.), rēķinot studentu procentuālo skaitu uz visiem iedzīvotājiem. Ja tā turpināsies, pēc 10 gadiem teju katram otrajam latvietim būs augstākā izglītība. No vienas puses, it kā jau vajadzētu priecāties par tautiešu tieksmi iegūt zināšanas, bet, no otras puses, mani sāk mākt bažas – ko darīs visi šie augsti izglītotie cilvēki, jo tik daudz juristu, ekonomistu, psihologu, pedagogu, drīzumā arī mediķu, cik patlaban tiek saražots augstskolās, kuru skaits, starp citu, salīdzinot ar padomju laikiem, ir pieaudzis desmitkārtīgi, mūsu valstij vienkārši nevajadzēs? Tad viņiem atliks divas iespējas – strādāt melnos darbus (ko pēc daudzu pārgudru latvietīšu domām, esot kauns darīt), vai arī braukt meklēt laimi ārzemēs! Un, ja vairums absolventu izvēlēsies otro variantu, tad viesstrādnieku ieplūšana Latvijā, un līdz ar to arī Latvju tautas iznīcība, kļūs neizbēgama! Tādēļ mums pēdējais laiks ir mainīt attieksmi pret raksta sākumā minēto vienkāršo profesiju pārstāvjiem! Mums jāciena katrs Latvietis, kurš godīgi strādā savā profesijā, vai tas būtu akadēmiķis, vai sētnieks. Starp citu, pēdējā darbs nereti mēdz būt vēl nepieciešamāks, nekā pirmā. Un kārtīgs atslēdznieks-automehāniķis pelna ne mazāku cieņu kā asociētais profesors – augstskolas pasniedzējs! Visbeidzot, atcerēsimies mūsu tautas dziesmas vārdus:
Man pieder Tēvu zeme
Ar visām atmatām
Man pašam kungam būt,
Man pašam – ARĀJAM
Būsim tad nu arī kārtīgi savas zemes Arāji un Kalēji, negaidot, ka mūsu darbu kāds cits izdarīs!
CĪŅAI SVEIKS !!!
21.09.2005. Aivars Gedroics |
Ko svinēs Maskavā 9.maijā ?
Kā zināms, šā gada 9.maijā Maskavā paredzētas grandiozas svinības par godu t.s. “Lielā Tēvijas kara” beigu 60.gadadienai. Protams, tiks atzīmēta arī “cilvēknīdēju režīma” – fašisma (nacisma) – sagrāve. Čekista Putina kliķi ar savu klātbūtni pagodināt jau apsolījis drauģelis Bušs, kā arī Eiropas Savienības satelītvalstiņu galvas, kurām nupat pievienojusies arī mūsu prezidente “Veročka”. Protams, no šīs dāmītes neko citu arī nevarēja gaidīt, zinot, ka viņa taču sastāv Rozenkreiceru masonu ložā, un tās rīkojumus nepildīt viņa neuzdrošināsies. Kā VV-F nesen izteicās intervijā kosmopolītiskajai “Latvijas Avīzei”, tad nebraukšanas gadījumā citu valstu galvas varot padomāt, ka mēs nepriecājoties par fašisma sagrāvi (kāpēc lai mēs par to priecātos, ja fašisti Latvijai un Latviešu tautai neko sliktu nav darījuši? – A.G.) un, tātad, paši esot fašisti. Patiesībā fašisms Itālijā tika sagrauts jau 1944.gadā, šeit ir runa par nacisma sagrāvi. Nedomāju, ka “Veročka” to nezina, bet viņa, dzīvodama Latvijā, ir rekordātrumā pārņēmusi savā leksikā padomjlaika terminoloģiju. Taču lietas būtību, protams, nemaina tas, kādā vārdā mēs saucam sagrauto Hitlera režīmu. Svarīgāk noskaidrot ir ko citu – ko tad īsti ar tādu labpatiku šogad Maskavā grasās atzīmēt ES varturi, kas praktiski visi ir arī cionistu-masonu ložu locekļi?
Skaidrs, ka ne jau sen mirušā Hitlera bojāeju viņi svinēs un arī Vācijas sagrāve karā šobrīd nav īpašas atceres vērta. Īstais Maskavā pulcējušos ļautiņu prieka iemesls ir cits. To, uzstājoties okupantu raidījumā “Process” LTV-7, iespējams, nejauši izpļāpāja laikraksta “Čas” politiskais komentētājs, viens no pidara Streipa mīluļiem (bieži uzstājas “Skatā no malas”), žīds Leonīds Fedosejevs. Proti, līdz ar 2.Pasaules kara beigām Eiropa kļuva citāda. Tajā izzuda nacionālas valsts jēdziens. Faktiski jau dažus mēnešus pēc 1945.gada 9.maija ar toreizējā Lielbritānijas premjera – masona Čērčila – svētību tika likti pamati pašreizējai ES, kas šo 60 gadu laikā no ogļu un tērauda kopražotnes ir izaugusi līdz vienotai federācijai, PSRS dvīņumāsai. Un, kā teica tas pats L.Fedosejevs, tagad vairs kādā no Eiropas valstīm nevar nākt pie varas tāds naciķis kā Hitlers, jo pārnacionālā ES to vienkārši nepieļautu. Turklāt, arī Eiropas iedzīvotāju apziņa esot mainījusies, tie sevi vairs neuztverot kā angļus, vāciešus, frančus…utt., bet arvien vairāk sevi apzinoties kā vienotu eiropiešu nāciju (sinonīms vēl nesen bieži skandētajam jēdzienam “padomju tauta”). Un, protams, ES varturiem tas ļoti patīk, jo valstu un nāciju robežu izzušana ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai Eiropu un pasauli savā varā varētu pārņemt mafiozais cionistu-masonu režīms un tā kapitāls. Kosmopolītisms ir sviņu labākais draugs, savukārt, nacionālisms – niknākais ienaidnieks. Lūk, tādēļ viņi tā priecājas ne tik daudz par Vācijas un Hitlera, cik par nacionāl(sociāl)isma ideoloģijas sagrāvi! Jo, saglabājoties Eiropā nacionālām valstīm, nebūtu iespējams izveidot šādu kosmopolītisku monstru – ES ! Lūk, kādēļ viņi tieši 9.maiju ir pasludinājuši par “Eiropas dienu”!
Apgalvojumi, ka ES nodibināšana garantējot Eiropā “mūžīgu mieru”, protams, ir nekaunīgi demagoģiski un neatbilst patiesībai. Šādas pārnacionālas impērijas agri vai vēlu sabrūk un tad parasti seko arī asinsizliešana. To visuzskatāmāk ilustrē bijušas Dienvidslāvijas piemērs, kur nu jau 15 gadus norisinās karadarbība un nav zināms, kad tā beigsies. Salīdzinot Dienvidslāvijas un eiroimpērijas mērogus, kļūst baigi, iedomājoties, cik daudz asiņu varētu tikt izliets nākotnē, kad, sabrūkot ES, tautas atkal mēģinās atjaunot savas nacionālās valstis to iepriekšējās robežās. Protams, no karadarbības varētu arī izvairīties pie nosacījuma, ka tie eiropieši, kas dzīvos svešu tautu zemēs, labprātīgi piekritīs atgriezties savā etniskajā Dzimtenē. Taču, baidos, ka, kosmopolītisma propagandas saindēti, daudzi to vairs negribēs darīt (līdzīgi, kā to negrib no citām bijušās PSRS republikām Latvijā iepludinātie okupanti). Un tad vardarbība un asinsizliešana kļūs neizbēgama!
Taču neiedziļināsimies tagad nākotnes drūmajās prognozēs! Padomāsim, kādu nostāju attiecībā uz 9.maija svinībām vajadzētu ieņemt Latviešu Nacionālistiem? Viens otrs, iespējams, teiks:”…nu, Hitlers, jau arī nekāds īpašais draugs Latviešiem nebija, viņai laikā aiz restēm sēdēja ne tikai žīdi un komunisti, bet arī “pērkonkrustieši”!”. Tā, protams, ir tiesa, taču atkārtoju, ka ne jau Hitlera gāšanu taisās atzīmēt, bet gan nacionālisma (kas ir mazo tautu izdzīvošanas pamats!) ideoloģijas sagrāvi! Turklāt, vismaz Krievijas pārstāvji noteikti runās arī par Baltijas un Austrumeiropas valstu “atbrīvošanu no fašisma jūga”, noklusējot, ka pašu uzliktais komunisma jūgs bija vēl daudz smagāks. Un mūsu, Baltijas valstu vadītāju ierašanās fakts pats par sevi nozīmēs, ka viņi šādai nostājai piekrīt. Līdz ar to muļķīgas kļūs prasības par Abrenes atdošanu un militāro un civilo okupantu izvākšanu. Okupācijas taču nebija – bija atbrīvošana! Lūk, tādēļ nedrīkstētu būt ne runas par Latvijas pārstāvju piedalīšanos 9.maija svinībās Maskavā ne pie kādiem nosacījumiem !!! Uz turieni nedrīkstētu braukt pat tad, ja Krievija pēkšņi piekristu atzīt Latvijas okupācijas faktu, atvainoties represiju upuriem un izmaksāt tiem kompensācijas! Un arī tad nē, ja notiktu tāds brīnums, ka Putins aizvāktu no Latvijas okupantus un atdotu mums Abreni! Jo 50 gadu okupācijas sākums nedrīkst tikt interpretēts kā “Uzvaras svētki” un “atbrīvošana”! Turklāt, arī nacionālisma kā ideoloģijas sagrāve Eiropas mazajām tautām nebija nekāds ieguvums, bet liela traģēdija. Ja mēs līdz šim to vēl neesam sapratuši, tad, padzīvojot ES sastāvā, drīz vien būsim spiesti par to pārliecināties!
Taču skaidrs, ka “Veročkai” ir nospļauties par augstākminētajiem argumentiem un viņa nedomā klausīties tautas balsī, bet rīkojas tā, kā viņai diktē viņas melnā sirds un cionistu-masonu ložu vadoņi, kas ir viņas īstenie kungi un saimnieki! Un te nu atliek tikai atgādināt senzināmo patiesību: “Katrai tautai ir tādi vadoņi, kādus tā ir pelnījusi!”. Visvairāk tas attiecas tieši uz Latviešu tautu! Kas VV-F vēl būtu jāizdara, cik dziļi jāiespļauj Latviešiem dvēselē, lai mēs beidzot, pēc Gruzijas un Ukrainas tautas parauga, izietu ielās un prasītu viņas atkāpšanos no amata?
NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI SVEIKS !!!
13.01.2005. Aivars Gedroics |
|
|