Izlasīju «Latvietis Latvijā» šā gada 29. numurā Aivara Gedroica rakstu «Par latviešiem, latgaliešiem un čangaļiem», kur analizēta Latgales, latgaliešu, arī latgaliešu dialekta problēma.
Jāatzīst, ka latgaliešu problēma ir tik dziļa un nopietna, ka «gudrs» politiķis tai nemaz neķeras klāt. Un trakākais, ka šai problēmai pagaidām pat nav redzamas beigas un tā nav mazāk nopietna par krievu un visu krievvalodīgo problēmu.
Jā, A. Gedroica kungs ļoti pareizi raksta, kā vajadzētu būt. Protams, būtu labi, ja latgalieši liktu pie malas senos apvainojumus, aizspriedumus, dialekta īpatnības un pēc iespējas vairāk pārietu uz latviešu literāro valodu. Bet... vēlamais nav esošais!
Rūgtā realitāte ir tāda, ka Latgales un latgaliešu - čangaļu patieso nostāju rādīja referendums par jaunajiem naturalizācijas noteikumiem 1998. gada rudenī. Statistika bija rūgta: Latgales pilsētās (par Daugavpili nemaz nerunāsim) tikai daži nožēlojami procenti iestājās par latviešu tautas interesēm, bet Rīga, kas arī ir latgaliska, pielika punktu šim referendumam, kurā latviešu intereses tika samītas. Jājautā, kādēļ pārējai Latvijai bija jācieš Latgales dēļ? Pie kam latgalieši pēc referenduma vēl lielījās, ka viņi, lūk, izglābuši Latviju, čivļi to būtu sagrāvuši. Vai lielāku nekaunību pēc šī pazemojošā referenduma var kāds iedomāties? Un tajā pašā laikā latgalieši ir pirmie, kas cieš no bezdarba savā dzimtajā novadā, bet civilokupantiem vēlas dot pilsonību bez jebkādām iebildēm. Un, ja čivlis mēģinās aizrādīt, čangalis to sāks nīst. Tāda, lūk, filozofija!
Jārēķinās ar realitāti, ka tādi kā Lauskis, Seiksts, Rancāne, Jurkāns un citi nav kaut kādi izņēmumi, bet lielākās latgaliešu daļas uzskatu paudēji. Šāda Latgale nudien nav vajadzīga latviskai Latvijai. Latvija pat vinnētu, ja izdotos lielāko migrantu daļu no Rīgas, Ventspils, Liepājas un citām pilsētām repatriēt uz Daugavpili vai citur Latgalē un pēc tam visu šo rajonu daļēji vai pilnīgi atdalīt no latviskās Latvijas. Tad laimīgi būtu kā migranti, tā latgalieši (viņiem ar krieviem taču labāk) un arī latvieši, protams, būtu kā no vilka izmukuši. Tie latgalieši, kas justos kā Latgales latvieši, varētu palikt latviskajā Latvijā vai izveidot sev Latgalē kādus atsevišķus rajonus. Tam visam būtu jānotiek civilizēti, varbūt ANO vai pat NATO karaspēka klātbūtnē, lai krievi neuztaisa provokācijas un pilsoņu karu. Pagaidām visa Latvija (Latgale pirmām kārtām) ar muti latviskojas un iet uz NATO, bet ar darbiem rusificējas un iet Maskavas virzienā. Par kādu latvisku Latgali varam runāt, ja latgalietis baidās pat latgaliski runāt ar krievvalodīgajiem, kur nu vēl latviski! Latgalē patlaban vairāk nekā Atmodas sākumā galvenā saziņas valoda ir krievu valoda, pat pilsētu domēs.
Kārlis Auza
Piebilde Auzas kunga rakstītajam
Nenoliedzot, ka tiešām liela daļa latgaliešu ir pārkrievojusies un ka zināma daļa viņu varbūt patiešām labāk jūtas starp krieviem nekā latviešiem, nebūtu tomēr korekti uzvelt visu vainu par izgāzušos referendumu pilsonības likuma sakarā uz Latgali un Rīgu (cik tā ir «čangaliska» neņemos spriest, jo neesmu rīdzinieks, man tomēr liekas, ka «čivļu» tur ir vairāk nekā latgaļu). Diemžēl ar dziļu rūgtumu jāatzīst, ka kosmopolītisma sērga ir plaši izplatījusies arī īsto latviešu vidū. To liecina fakti, ka daudzos pagastos, kur latviešu īpatsvars ir 90% un vairāk, Kurzemē un Vidzemē referendumā balsoja «PAR» tikai 50–60% vēlētāju (man, piemēram, zināms, ka Mālpils pagastā šis skaitlis bija 51%), bet bija pat dažas vietas, kur «PAR» nobalsoja mazāk par 50%! Tā ka, godātais Auzas kungs, ja mēs paņemam katrā novadā (Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē, Latgalē) «PAR» nobalsojošo skaitu, izdalām ar tur dzīvojošo latviešu (uzsveru – nevis LR pilsoņu, bet tieši latviešu vai latgaliešu) skaitu un izsakām šo attiecību procentos, tad šie skaitļi diemžēl visai maz atšķirsies. Tik tiešām es būtu ļoti priecīgs, ja krievmīļi un cita veida kosmopolīti dzīvotu tikai vienā mūsu valsts daļā, tad varbūt patiešām sliktākajā gadījumā mēs varētu «glābties ar atdalīšanos», bet tā sērga ir krietni iespiedusies mūsu valsts iekšienē, kā vēža metastāzes tās izpletušās pa visu organismu un lokāla operācija te vairs īpaši nevar līdzēt. Protams, nenoliedzu, ka Latgale ir visvairāk «saēstais orgāns».
Nav taisnība, ka visi «čangalieši» jūsmotu par tādiem lauskiem, seikstiem un rancānēm. Man ir rakstījuši vairāki cilvēki, kas ļoti negatīvi izsakās par krievmīļu lapeli «Latgales Laiks». Tai pašā laikā ar lielu rūgtumu jāatzīst, ka lausku – seikstu – rancānu līdzinieku (kosmopolītisma ziņā) ir krietni daudz arī latviskajā mūsu valsts daļā un arī tiem nav mazs skaits kvēlu atbalstītāju.
Atcerēsimies ļaunāko no tiem – tā saukto klubu «Māja», kas indē mūsu jaunatni ar kosmopolītisma baciļiem; vai tā biedri un atbalstītāji ir tikai rīdzinieki un latgalieši? Skaidrs, ka nē, es pat domāju, ka abi pēdējie tur neveido vairākumu.
Tā ka, godātie īstie latvieši, ja jūs visi (vai vismaz nospiedošā vairākumā) būtu nacionāli noskaņoti, tad jums nebūtu grūti «pārtrumpot» «nelietīgo» Rīgu un Latgali. Diemžēl, runājot Auzas kunga vārdiem, realitāte ir cita, un, kā reiz teica kāds mans domubiedrs no Liepājas: «Tos latviešus, kas dzīvo latviskā vidē un krievus redz varbūt 1–2 reizes gadā, esot Rīgā, bet tai pašā laikā balso okupantu interesēs, vajag sist ar sūdainu mietu, lai beidzot iedzītu viņiem saprašanu.» Es, protams, ceru, ka viņš to nedomāja burtiski.
Tādēļ, Auzas kungs, neapriesim citos novados dzīvojošos tautiešus, bet katrs savā novadā iespēju robežās propagandēsim nacionālistiskas idejas. Var jau, protams, atteikties no Daugavpils tāpat kā no Abrenes novada, taču nedomāju, ka tā mēs sasniegsim cerēto mērķi, drīzāk gan mūsu valsts ienaidnieki kļūs vēl nekaunīgāki, redzot mūsu «atkāpšanos». Un, kas attiecas uz referendumu, tad arī pozitīva iznākuma gadījumā, ŠĀDA 7. Saeima tik un tā atrastu iespēju, kā grozīt Pilsonības likumu okupantu interesēs.
A. Gedroics
Diskusija notika 2000.gadā. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
