AIVARS GEDROICS - Komentāri

KĀ IZTURĒTIES PRET ČEKISTIEM?

Izlasot laikraksta „DDD” par to, kā mūsu drošībnieki kasījušies klāt M.Vidiņas kundzei un kādam uzņēmējam, kārtējo reizi pārliecinājos, ka ļoti daudzi latvieši nezina, kā īsti ar šīs iestādes ļaudīm vajadzētu apieties un ko viņi drīkst no mums pieprasīt. Tāpēc vēlos sniegt nelielu instrukciju, kā būtu krietnam Latviešu Patriotam jārīkojas tamlīdzīgos gadījumos.
Pirmkārt, jāsaprot, kas tad ir šī iestāde, kas šobrīd saucas „Drošības Policija”? Būtībā tā ir tā pati ČK-NKVD-MGB-KGB, ar tām pašām darbības metodēm un mērķiem, proti, apspiest, represēt un iebaidīt nacionāli domājošos tautiešus, tikai, mums par laimi, daudz mazāk varoša un bezzobaināka kā savas priekšteces, jo mūsu varturiem taču patlaban ir vismaz ārēji jātēlo demokrātija un uzskatu brīvība valstī. Tātad, katram krietnam Latvju tautas dēlam un meitai ne tikai nav jāsadarbojas ar šo iestādi, bet likumā atļautajās robežās jācenšas pat kaitēt (traucēt) tās darbībai. Kā tas varētu izpausties praksē? Nu, iedomāsimies, piemēram, šādu situāciju. Mums piezvana kāds kungs (lai gan tikpat labi tā var būt arī kundze) un saka: „Te Kalniņš (Liepiņš, Bērziņš...utt.) no drošības policijas, gribētu ar jums aprunāties”. Uzreiz stingri jānoprasa: „Kāpēc man būtu jātērē savs laiks, ar jums runājot?”. Parasti tad seko skaidrojums: „Nu, tā nav telefona saruna, atnāciet (vai – es pie jums atnākšu), tad arī visu uzzināsiet”. Uz to ir jāatcērt: “Ja jūs man nevēlaties teikt, kādēļ jums esmu vajadzīgs, es savukārt nevēlos atsaukties uz šādiem anonīmiem aicinājumiem. Turklāt, kā es varu zināt, ka man tiešām zvana no drošības policijas? Lūdzu, atsūtiet man oficiālu pavēsti ar pamatojumu, kādā sakarā un kādā statusā vēlaties ar mani runāt. Iekams tas nebūs noticis, es pie jums neiešu un jūs savā dzīvoklī arī iekšā nelaidīšu”. Ar to arī saruna ir jāizbeidz. Kas sekos pēc tam? Vismaz 50% gadījumu diezgan droši var paredzēt, ka nekāda pavēste atsūtīta netiks. Tas tāpēc, ka čekistiem būs grūti juridiski nopamatot jūsu uzaicināšanas nepieciešamību. Ja nu tomēr pavēste atnāk, tad svarīgi ir, lai tā tiktu piegādāta atbilstoši likumam. Pavēste ir jānodod rokās pret parakstu izsaucamajai personai. Ja tās nav mājās, tad radiniekiem, kas dzīvo kopā ar šo personu, ir visas tiesības (un pat ļoti vēlams) atteikties pieņemt šo pavēsti. Nav ko žēlot čekistus, lai nāk vēl otro, trešo...desmito reizi. Savukārt, ja pavēste tiek iemesta pastkastē (kā gadījumā ar Vidiņas kundzi), to var un vajag vienkārši ignorēt, jo pilnīgi iespējams (bieži vien reāli tā arī notiek), ka kādi huligāni to ir izvilkuši un adresāts to nav redzējis un saņēmis. Taču pieņemsim, ka pavēste ir saņemta. Rūpīgi jāizlasa, kas uz tās rakstīts. Ja tik vien kā vārds “pārrunas”, kā gadījumā ar Vidiņas kundzi, tad tas neko neizsaka un pamatojuma faktiski nav. Tādā gadījumā vajag piezvanīt uz norādīto telefonu un vēlreiz lūgt precīzi juridiski pamatot, par ko un kādēļ notiks šīs pārrunas. Ja čekists atsakās to izpaust, aizbildinoties ar mūžseno “tā nav telefona saruna”, tad tikpat stingri un kategoriski jāatsakās ierasties uz šīm pārrunām. Pavēstē gan parasti ir draudi, ka neierašanās gadījumā izsaucamā persona var tikt nogādāta čekā piespiedu kārtā, taču praksē tas ļoti reti tiek īstenots. Vienmēr jāatceras, ka obligāti laist savā dzīvoklī drošībniekus nepieciešams tikai tad, ja tie uzrāda apcietināšanas vai kratīšanas orderi, kas gadījumā, ja nav ierosināts kriminālprocess, viņiem praktiski ir neīstenojama lieta. Nedomāju, ka viņi sāks lauzt vaļā durvis – to viņiem darīt tiesības ir tikai ārkārtas gadījumos, pie kuriem nevar pieskaitīt nepieciešamību “aprunāties ar cilvēku”. Tāpat nedomāju, ka čekisti dežūrēs uz ielas, lai noķertu viņus interesējošo personu, kura dodas, piemēram, iepirkties uz veikalu. Tā kā faktiski tie draudi, par “nogādāšanu iecirknī piespiedu kārtā” ir pupu mizas, kas domāti iebaidīšanai, nevis realizēšanai. Bet nu pieņemsim, ka čekistiem ir izdevies jūs noķert aiz rokas, ievilkt savā mašīnā un aizvest uz iecirkni. Arī šādā situācijā nav jāzaudē dūša. Ja jūs neesat aizdomās turētā statusā kādā kriminālprocesā, drošībniekiem nebūs nekāda pamatojuma jūs apcietināt. Pēc mīļi maigās “aprunāšanās” jūs tiksiet palaists brīvībā vēlākais pēc pāris stundām. Tagad galvenais, lai jūs viņu priekšā nedrebētu kā lupata, bet droši un atklāti stāvētu par sevi un savu pārliecību. Uzreiz jānoprasa, uz kāda pamata jūs tikāt aizturēts, ko viņiem no jums vajag, ko jūs pretlikumīgu esat izdarījis. Ja viņi to nespēs pamatot, bet tikai aizbildināsies ar nepieciešamību jūs profilaktēt un atturēt no iespējamās likumpārkāpumu izdarīšanas, atcērtiet: “Es vairs neesmu pirmklasnieks un jūs neesat man nekāds skolotājs. Ja esmu noziedzies, tad runāsim protokola valodā atbilstoši Kriminālprocesa (vai Administratīvā procesa) likumam, bet pamācības un anotācijas no jums es nevēlos dzirdēt”. Nestāstiet neko ne par sevi, ne saviem radiniekiem, draugiem un paziņām, arī tādu informāciju kā – cik jums ir bērnu, kur jūs strādājat...utt. Tas viss čekistiem nav jāzina, tāpat jums nav jāatskaitās, ko jūs darījāt (vai domājat darīt) konkrētā laikā un datumā. Piemēram, “DDD” minētajam uzņēmējam nekas nebija jāstāsta par savu sadarbību ar apgādu “Vieda” un nebija čekistiem jārāda nekādi noslēgtie līgumi. Ja čekai šie papīri liekas tik interesanti, lai tā uzsāk kriminālprocesu (iepriekš, protams, atrodot tam juridisku pamatojumu) un ierodas ar kratīšanas orderi! Gadījumā, ja esat liecinieka statusā, tad pilnīga atteikšanās liecināt jums var draudēt ar kriminālatbildību, taču jums ir visas tiesības neliecināt kā pret sevi, tā saviem tuviniekiem (vecākiem, brāļiem, māsām, vecvecākiem un mazbērniem). Atcerieties arī, ka rokrakstu, pirkstu nospiedumu un cita veida paraugu ņemšana, jums esot liecinieka statusā, ir pieļaujama vai nu ar jūsu piekrišanu (kas nekādā ziņā nav jādod), vai nu ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu (lai čekistiņi papūlas, paskraida līdz tiesnesim un atpakaļ, 4.maija Latvija viņiem par to labi maksā). Neklausieties tādas runas, kā “es jau principā varētu pret jums ierosināt lietu, bet pirmajā reizē nolēmu jums piedod un aprobežoties ar aprunāšanos”. Atcerieties, ka čeka nav labdarības iestāde un tās darbinieki nav nekādi žēlsirdīgie samarieši! Labi, godīgi un patriotiski cilvēki tur nestrādā, tādus tur vienkārši neņem darbā. Un, ja čekistam būtu kaut niecīgākais pamats, viņš noteikti ierosinātu lietu pret jums jau pirmajā reizē, neaprobežojoties ne ar kādu “aprunāšanos”. Šādas taktikas piekopšana tikai liecina, ka čekai nav nekāda juridiska pamatojuma pret jums vērsties un vienīgais, ko tā var, ir mēģināt jūs iebaidīt, kam nekādā ziņā nevajag ļauties. Jāparāda, ka jūs ne sliktāk par savu pratinātāju zināt likumus un ka jūs tik viegli neizdosies aptīt ap pirkstu. Diemžēl praksē to spēj retais. Daudziem gļēviem latvietīšiem jau pati izsaukšana uz čeku izraisa tādas bailes, ka viņi gatavi nožēlot jebkurus grēkus (arī vispār neesošus), lūgt piedošanu par pilnīgi likumīgu rīcību un apsolīt izpildīt jebkuras čekistu prasības, lai tikai viņus liktu mierā un vairs netramdītu. Un to jau čekai tikai vajag, galvenais mērķis ir panākts – politiski neuzticamā persona ir iebaidīta. Bet, ja jūs parādāt, ka no sava pratinātāja nebaidāties, tad viņam atliek tikai niknumā griezt zobus un jūs palaist vaļā. Daudz ko čekisti dara, pārkāpdami likumus vai paļaudamies, ka cilvēki tos nezina. Tā, piemēram, no masu saziņas līdzekļiem ir nācies dzirdēt, ka drošībnieki esot mutiski aizlieguši Rīgas kinostudijai pirms 16.marta iznomāt vācu armijas formas tērpus. Šādam aizliegumam nav nekāda juridiska pamatojuma un kinostudijas darbinieki varēja mierīgi aizliedzējus ar visām viņu pretenzijām pasūtīt bekot, taču bija pārāk gļēvi, lai to izdarītu. Un šādi piemēri ir sastopami ik uz soļa. Pirms dažiem gadiem D-pils čekas darbinieks Stašāns man gribēja iestāstīt, ka es nedrīkstot uz aploksnēm zīmēt ugunskrustus pie savas atpakaļadreses. Bet, kad es palūdzu viņu pamatot, kādēļ es to nedrīkstu, uz kāda likuma pamata tas ir aizliegts, čekistam mute bija ciet, jo tāda likuma vienkārši nav. Nu, tad es atbildēju, ka zīmēju un zīmēšu ugunskrustus, kamēr vien tas netiks ar likumu aizliegts (vai nav absurds vispār pieļaut domu, ka varētu aizliegt publiski lietot Latvju Svēto Rakstu simbolu?), bet par to, ka kādai personai vārdā Stašāns tas nepatīk, man ir nospļauties. Tāpat esmu pasūtījis vienu māju tālāk citu čekistu Bulu, kurš. “būdams ļoti norūpējies par manu nākotni”, gribēja “draudzīgi brīdināt” manu tēvu, lai es esot uzmanīgāks, rakstot komentārus internetā saistībā ar to, kādu nāvessoda veidu vajadzētu piemērot VVF, jo to varot interpretēt kā aicinājumu uz vardarbīgu izrēķināšanos, lai gan komentārā es skaidri biju norādījis, ka tam jānotiek likumīgā ceļā, saskaņā ar tribunāla spriedumu. Teicu, lai neapgrūtina sevi ar manis audzināšanu, lai dara to attiecībā uz saviem bērniem un mazbērniem, ja viņam tādi ir, bet pret mani lai uzsāk kriminālprocesu, ja tam ir juridisks pamats. Par atbildi sekoja solījums to darīt nākamo reizi. Es atbildēju, ka nav nekādas vajadzības atlikt uz kādu citu reizi, lai ierosina jau šoreiz. Protams, ka čekists to noteikti būtu izdarījis, bet nelaime (priekš viņa) jau ir tā, ka viņam nebija juridiska pamata šādai rīcībai. Nekas cits neatlika kā mēģināt mani iebaidīt, bet arī tas viņam neizdevās, jo neuzrāvās uz īsto.
Šādus piemērus varētu minēt desmitiem, bet domāju, ka lasītājiem jau ir radusies skaidrība, kā jānorit komunikācijai ar DP darbiniekiem. Vēl varētu piebilst, ka arī interneta portālu īpašniekiem nebūtu jāatsaucas uz katru telefona zvanu no čekas izdzēst “nacionālo (rasu) naidu kurinošo komentāru”, bet iepriekš palūgt rakstiskā veidā atsūtīt spēkā stājušos tiesas spriedumu, kas apliecina, ka šis komentārs tiešām ir pretlikumīgs. Un, lai gan par komentāra saturu atbild tā autors, nevis mājas lapas īpašnieks, katrs kārtīgs, Patriotisks moderators neizdos čekai konkrētās personas IP adresi, aizbildinoties ar to, ka viņam nav šādas informācijas (neviens likums neprasa šādas adreses saglabāt un vajadzības gadījumā izdot orgāniem).
Vēl - nav nekādas vajadzības slēpt (taisni otrādi – tas atklāti jāparāda), kādu nicinājumu jūs jūtat pret čekistiem un viņu veikto darbību, kā arī to, ka jūs nešaubīgi ticat – pienāks laiks, kad viņiem pašiem nāksies stāties tiesas priekšā par savu prettautisko darbību, un uz žēlastību tad lai negaida! Jūs redzēsiet, ka daudzi no viņiem zemapziņā tiešām jūtas nelāgi un paši kaunas no tā, ko viņi dara, taču nauda un karjera viņiem ir svarīgāka par sirdsapziņu un bažām par to, kas viņus sagaida nākotnē. Nu, tādā gadījumā lai vaino paši sevi! Un ziniet, ka arī pašlaik par katru pret jums vērsto darbību no čekas puses jūs varat sūdzēties gan Iekšlietu ministram, gan Prokuratūrā, gan tiesā, gan, protams, arī Tiesībsarga birojā. Tam visam nav nepieciešamas dziļas juridiskas zināšanas, galvenais ir drosme un politiskā griba. Mūsu pretinieki nav nemaz tik vareni un neuzveicami, lieli viņi jūtas vārguļu un gļēvuļu priekšā, bet no drosminiekiem viņiem pašiem bikses dreb! Mums tad nu ir iespēja izvēlēties – būt drosmīgiem Patriotiem vai gļēviem diegabiksēm. Līdz šim gan vairums tautieši kontaktā ar čeku ir izvēlējušies otro variantu. Vai tiešām tā būs vienmēr?
LATVIETI, CEL AUGSTĀK GALVU UN MĀCIES CIENĪT REIZ PATS SEVI!
NEBAIDIES NO SAVAS TAUTAS IENAIDNIEKIEM, BET LIEC VIŅIEM NO SEVIS BAIDĪTIES! REIZ NĀKS TĀ STUNDA, KAD VIŅI AR UZVIJU SAMAKSĀS PAR VISĀM MŪSU MORĀLAJĀM UN FIZISKAJĀM CIEŠANĀM! C Ī Ņ A I U N U Z V A R A I S V E I K S !!!

26.07.2007. Aivars Gedroics