Katrs, kurš lasījis 20.gdsm. sākuma latviešu rakstnieku darbus, noteikti ir tajos saskāries ar zināmai tautībai piederīga pauninieka tēla, kurš parasti mēdza braukāt pa zemnieku sētām, klauvēt pie durvīm un teikt: "Uh, saimnieke, man te ir viene loti feine mante, atdode pavisam lēte, nāce nu un apskate fiksāk!". Latviešu zemnieki gan zināja, ka vairumā gadījumu piesolītā "mante" nebija ne īsti "feine", ne arī "lēte", lielākoties tie bija visādi nederīgi krāmi, ko „andelētājs" tīkoja naivuļiem "iesmērēt", tomēr, ņemot vērā toreizējos dzīves apstākļus - veikali(bodes) atrodas tālu, nav laika uz tiem bieži braukāt, turklāt zirgs kā vienīgais transporta līdzeklis nereti bija nepieciešams arī saimniecības darbos...utt., bija spiesti izmantot piedāvātos "andelētāja" pakalpojumus, lai gan vēlāk bieži vien sūkstījās par to, ka "velne žīde" atkal viņus ir piekrāpis. Vēlāk, attīstoties veikalu tīklam laukos, parādoties sabiedriskajam transportam vajadzība pēc šādiem "andelētājiem" pamazām izzuda, protams, zināmu lomu nospēlēja arī tas fakts, ka "tirgotāju tautas" pārstāvju skaits Latvijā kļuva mazāks. Taču nu, Latvijai otrreiz atgūstot neatkarību, mēs atkal arvien vairāk sa¬stopamies ar nekaunīgiem "joskēm" un "ābramiem", kuri gan pēc savas tautī¬bas vairs nebūt vairumā nepieder "izredzētajai nācijai", netrūkst starp vi¬ņiem arī latviešu. Šādi tipi aptur mūs uz ielas, klauvē pie mūsu dzīvokļu durvīm, kā siseņu bars ir apstājuši arī mūsu darba vietas, un parasti sāk sarunu ar šādiem vārdiem: "God.kungs (vai kundze)! Jums šodien ir ļoti lai¬mējies. Tieši šinī dienā mūsu firma svin jubileju, tāpēc jums ir fantastis¬ka iespēja par vienkārši smieklīgu cenu iegādāties šo pulksteni (nažu kom¬plektu, kabatas lukturīti, trauku kompīzi...utt). Pēc tam sekos detalizēts piedāvājamās preces "labo īpašību" apstāsts, vēloties radīt iespaidu, ka neviens normāls cilvēks nav spējīgs vairs ne brīdi bez šīs preces iztikt. Nereti tiek liktas darbā arī hipnotizēšanas spējas, cik nu lielā mērā tās kuram "andelētājam" piemīt. Visbeidzot tiek nosaukta cena, kas vismaz 3-5, ja ne vairāk reižu pārsniedz piedāvātās preces patieso vērtību. Protams, tiek uzsvērts, ka cena esot "fantastiski lēta", ka nevienā veikalā par šo summu minēto preci neesot iespējams iegādāties...utt. Visbeidzot kā piede¬va tiek piesolīta arī "dāvaniņa" - kāds nemoderns, preču tirgū absolūti ne¬pieprasīts sīkums (piemēram, sālstrauks), kurai tad vajadzētu nospēlēt iz¬šķirošo lomu lēmuma pieņemšanā ļauties "andelētāja” daiļrunībai un piekrist "izmantot fantastisko iespēju iegādāties ļoti nepieciešamo preci". Tā, ap¬muļķojot tikai vienu cilvēku, šāds „andelētājs(a)” iebāž savā kabatā 5-10 Ls. Ja dienas laikā izdodas atrast kādus 5-6 šādus naivuļus, tad mūsdienu "ābrama" rokās jau ir minimālo algu saņemoša strādnieka mēneša izpeļņa. Bet cik gan šāds tautas šmaucējs var sapelnīt mēneša laikā, to iesaku la¬sītājiem izrēķināt pašiem. Savukārt "andelētāja" upuris drīz vien attopas, ka ir izdevis savu naudiņu par nekam nederīgu krāmu, taču nu jau ir par vē¬lu kaut ko mainīt. Nu šis cilvēks solās vairs nekad mūžā neļauties apkrāpties un arī tur savu solījumu...līdz nākamā "daiļrunātāja" sastapšanas reizei. Pamazām tomēr vairumā tautas rodas prasme atšķirt "graudus no pe¬lavām" un "andelētājiem" savus upurus "nomedīt" kļūst arvien grūtāk. Līdz ar to loģiski, ka arī samazinās vēlēšanās kļūt par mūsdienu "jauno joski". Tādejādi vairumtirgotājiem kļūst grūtāk realizēt noliktavās sakrājušos ne¬pieprasīto produkciju. Gribot negribot nākas ķerties nu jau ne pie šīs pre¬ces, bet gan tās "andelētāja" profesijas reklāmas. Un tādēļ marta beigās Latvijas Radio I raidījumā "Dzīve un stils" kāda dāmīte gandrīz pusstundu saldkaislā balstiņā skaidroja klausītājiem "tiešās pārdošanas pārstāvja" profesijas priekšrocības - darbs ar cilvēkiem, paša izvēlēts darba laiks, alga nav stingri noteikta...utt. Viņa nebūt neslēpa šādu darbinieku rīcības es ar senlaiku "joskēm” un "ābramiem", taisni otrādi, apzināti atsaucās uz tām un aicināja "sākt taču latviešiem beidzot mācīties no ebrejiem”. Viņa gan noklusēja, ka tieši šādu dažu "ābramu" nekrietnā rīcība daļēji bija par iemeslu, ka zināma daļa latviešu iesaistījās "Arāja komandā". Fak¬tiski tika izteikti aicinājumi sākt latviešiem apkrāpt latviešus.
Kā mums, Latviešu Patriotiem, uz visu iepriekš minēto reaģēt? Pirmkārt, nekad un nekādos apstākļos, lai cik materiāli grūti ari mums neklātos (es pats esmu bezdarbnieks un lieliski apzinos visas sekas, kas no šā "godpilnā statusa izriet) nepiekrist iesaistīties šādā "andelētāju" komandā. Jāsaprot, ka cilvēku apkrāpšanai nav un nevar būt attaisnojuma! Mēs taču neuzskatām par pieļaujamu, ka trūcīgo dzīves apstākļu dēļ cilvēks nolemj kļūt par zag¬li, laupītāju, vai, Dievs pasarg’, slepkavu. Krāpnieka "amats" nav tik bru¬tāls, tas ir "inteliģentāks", rafinētāks, taču tāpēc ne mazāk nosodāms. Pie muļķot cilvēkus manis aprakstītajā veidā ir smags grēks, par ko izmanīgo darboni agri vai vēlu ķer» Dieva sods, lai viņš(a) to atceras!
Otrkārt, stingri un kategoriski jāatsakās ielaisties jebkādās runās ar šādu "mūslaiku Joski". Nedrīkst ļauties pierunāties, sak, es jau jums neko nespiežu pirkt, es tikai gribu jums pastāstīt, kā šitā ierīce darbojas. Ja viņi "piesienas” jums uz ielas, kur nav iespējams aizcirst durvis vai palūgt izvadīt "nelūgto ciemiņu" darba vietas apsardzei, tad nav jākautrē¬jas pāriet pretuzbrukumā: „Kā jums, latvietim (-tei) nav kauna nodarboties ar cilvēku krāpšanu? Jūs taču labi zināt, ka jūsu piedāvātai precei nav pie¬prasījuma (citādi to izpirktu veikalos), ka jūsu prasītā cena krietni pār-sniedz preces reālo vērtību. Vācieties prom ar labu, citādi nodošu jūs policijai un palūgšu sodīt par uzmākšanos cilvēkiem sabiedriskās vietās!". Ja vairums latviešu rīkosies augstākminētajā veidā, tad, esmu pārliecināts, šāda "neoandelētāju" profesija izzudīs pati no sevis, jo vienkārši nebūs vairs tādu indivīdu, kuri gribēs savu laimi būvēt uz citu ļaužu nelaimēm. Bet, ja mēs būsim pret šādiem uzurpatoriem iecietīgi (sak, tāpat jau tam nabaga cilvēciņam sev maizīte jānopelna), tad lai arī nesūdzamies, ka "andelmaņi" ņirdz par "stulbajiem gojiem", uz kuru apkrāpšanas rēķina vienam otram patiešām dažu mēnešu laikā izdodas sakrāt naudu "džipa" iegādei.
Mūsu nākotne ir mūsu pašu rokās! CĪŅAI SVEIKS!
2003.gada raksts, joprojām nav zaudējis aktualitāti.
AIVARS GEDROICS |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
