POLITISKI REPRESĒTO SAPULCĒ
2005.gada 9.martā plkst.13.00. Daugavpils Latviešu kultūras centrā bija paredzēts notikt politiski represēto sapulcei, kuras galvenais uzdevums, kā vēstīja reklāma presē, esot bijis pieņemt rezolūciju, kurā Eiropas parlaments tiktu aicināts nosodīt totalitārā komunisma režīmu. Tā kā reklāma aicināja ierasties ne tikai represētos, bet arī visus interesentus, arī es ierados pavērot sapulces norisi.
Atklājot sapulci, Daugavpils politiski represēto kluba priekšsēdis Aleksandrs Vaļums uzreiz noprasīja: «Есть ли то кто, непонимающий по-латышски?» (“Vai ir kāds, kurš neprot latviski?”). No apmēram 50 klātesošajiem pacēlās pāris rokas. «Ну значит, будем говорить по-русски!» (“Tātad, runāsim krieviski!”), noteica Vaļums. Dabiski, šim kungam pat prātā neienāca doma, ka kāds taču varētu neprast “starpnāciju sazināšanās valodu PSRS teritorijā”. Atcerējos, kādreiz presē lasīju Vaļuma paša atzīšanos, ka ģimenē biežāk iznākot runāt krieviski, nekā latviski. Šo faktu apliecināja arī Vaļuma kunga raitā krievu valoda bez akcenta, ko, diemžēl, nevar teikt par viņa Latviešu valodu.
Parunājis dažas visiem zināmas ievadfrāzes par Molotova&Rībentropa paktu, cik tas bijis ļauns un kaitīgs «не только латышам, но и другим членам латышского народа» (“ne tikai latviešiem, bet arī citiem latviešu tautas locekļiem”) – runas gaitā Vaļums vēl vairākas reizes apliecināja, ka neredz atšķirību starp jēdzieniem Latvijas un Latviešu tauta – viņš sāka lasīt rezolūcijas tekstu latviski, tad apjēdzās: «ах да, мы ведь договорились по-русски» (“ak jā, mēs taču norunājām krieviski”), sāka uz vietas stomīdamies tulkot, visbeidzot, palaida rezolūciju pa rindām, lai cilvēki uzliek tai savus parakstus. Viss šis process aizņēma apmēram 15 minūtes. Tad notika pāreja uz galveno, nerakstīto sapulces sasaukšanas mērķi. Jau pie ieejas katram sapulces dalībniekam tika iedots Daugavpils pilsētas partijas un “Latvijas ceļa” koalīcijas saraksts, kurā ar krustiņiem tika atzīmētas personas, kas esot pelnījušas īpašu atzinību. Faktiski tika nolikts priekšā špiķeris, kādam jāizskatās vēlēšanu biļetenam. Arī pats Vaļums vai no biksēm ārā lēkdams sāka slavēt Strodi un viņas komandu, cik lieliski cilvēki tie esot, kā pratuši izvilkt pilsētu no parādiem, kuros to esot iegrūdusi Eigima komanda. Arī par politiski represētajiem Strode ļoti rūpējoties…utt. Tāpēc visiem klātesošajiem esot jābalso tikai un vienīgi par Strodes sarakstu. Tas izsauca balsu murdoņu zālē un nelielus klātesošo protestus. Vaļumam nācās atzīt, ka, protams, viņš esot ar mieru uzklausīt arī citus viedokļus. Pie mikrofona izlauzās kāds Valfrīds Grobiņš, represētā Latvijas armijas virsnieka dēls – šis fakts gan viņam netraucēja vēlāk pašam kļūt par PSRS okupācijas armijas virsnieku un iestāties arī PSKP. Šis kungs (biedrs) sāka teikt, ka Strode gan neesot slikta, tomēr atbilstošāka partija ar daudz lielāku ietekmi visas Latvijas mērogā esot viņa pārstāvētā – Latvijas Pirmā partija. Pēc tam atkal ņēma vārdu Vaļums un atkal mēģināja pārliecināt par nepieciešamību tomēr atbalstīt Strodi. Tad vārds tika iedots kādam cilvēkam, kurš visai nedroši mēģināja aizstāvēt Eigimu, sakot, lai gan viņam bijušas kļūdas, tomēr viņš daudz esot izdarījis arī laba daugavpiliešiem, tāpēc šis cilvēks balsošot par Eigimu. Tad pie mikrofona izlauzās Foma Morozovs – kādreiz aktīvs Tautas frontes dalībnieks un antikomunists, sāka nikni lamāt Eigimu un visus viņa atbalstītājus, ar putām uz lūpām slavējot Strodi. (Starp citu, viņa dēls vēl nesenā pagātnē bija “TunB/LNNK” biedrs”), taču šo kustību, kas arī piedalās vēlēšanās, F.Morozovs ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja.) Kad šī kunga vārdu plūdi bija beigušies, atkal pie mikrofona nostājās Vaļums un turpināja aģitēt – ja netikšot Strode atkal par mēru, Daugavpils pilsētai draudot bankrots…utt. Pēdīgi vairs neviens neiedrošinājās oponēt visgudrajam vadonim. Acīmredzot nolēmis, ka auditorija ir pārliecināta, Vaļums pasludināja sapulci par slēgtu, izteikdams gan nožēlu, ka Strodes kundze nebija ieradusies pagodināt ar savu klātbūtni, lai gan esot solījusi (kā nu ne, ir gan ko nožēlot – neredzēja, kā Vaļums viņu slavē! – A.G.). Es pienācu klāt Vaļumam, stādījos priekšā kā avīzes “Latvietis Latvijā” korespondents un palūdzu viņam nelielu interviju, ko viņš arī neatteica. Te būs šīs intervijas teksts, saglabājot A.Vaļuma runas īpatnības.
LL: “Jūs ļoti aktīvi iestājaties par Strodi, par Vidavski, bet, atcerēsimies, viņi tomēr bija komunisti – to pašu režīmu stutēja, kas jūs un visus klātesošos ļaudis represēja - un viņi līdz pat pēdējam nestājās ārā no kompartijas, tikai kad pēc puča šo partiju aizliedza, viņi bija spiesti no turienes aiziet. Vai tomēr šī iemesla dēļ nevajadzētu viņus tik kvēli neaizstāvēt, kā jūs to darāt?”
A.V.: “A jūs man parādiet no 15 (14 – A.G.) partijām, kuras šodien (??? – A.G.) iesniedza Daugavpilī savus sarakstus, kurā nav komunisti?”
LL: “Es nejūsmoju par Eigimu, tomēr, cik man zināms, viņš nav bijis kompartijā”.
A.V.: “A viņš beidza čeķistu skolu Rīgā, viņš beidza policijas-milicijas akadēmiju Minskā…paskaties vo, redzi vo, šito pirksta nagu šeit vo nomauca Teātra ielas čekisti…es par čeķistu nekad nebalsošu…”
LL: “Es jums nesaku balsot par Eigimu, es tikai aicinu jūs atcerēties, ka komunistiskā partija bija tā, kas kontrolēja čeku, kas vadīja to, čeka atskaitījās komunistiskajai partijai…”
A.V.: ”Vidavskis nevadīja čeku…”
LL: “Viņš nevadīja, bet bija aktīvs biedrs šajā partijā. Vadīja Gorbunovs, vadīja citi…”
A.V.: ”Kāpēc Gorbunovs varēja būt par valsts prezidentu…gandrīz? Ja Vairas nebūtu bijis, viņu būtu ievēlējuši…Kāpēc Vidavskis nevar būt? Kāpēc simtiem staigā čekistu pa Daugavpili un vēl māca citus, kā viņiem vajag darīt?”
LL: “Tāpēc jau es saku, ka nevajadzētu par tādiem balsot, nevajadzētu atbalstīt…”
A.V.: “Strode neviena cilvēka neiesēdināja. Vidavskis un viņa tēvs neviena cilvēka neiesēdināja… Man, piemēram, māsa, Valkas slimnīcas vadītāja…beidza augstskolu, Medicīnas fakultāti…viņu pieņēma partijā, viņa nevarēja savādāk nekur aiziet…Es biju katordznieks, politiskais…mans tēvs notiesāts uz nošaušanu jau Stučkas laikā…”
LL: “Un tomēr viņa stājās partijā, neskatoties uz to, ka…”
A.V.: “Stājās…A vot es nestājos partijā, jo no Sibīrijas atbraucu…un es vēl trīs gadus dabūju cietumā…to es nekad neesmu darījis…”
LL: “Tāpēc es arī saku – sāpīgi tomēr redzēt, ka represētie tādus partijniekus atbalsta un stāv par viņiem. Mans tēvs arī nestājās partijā, lai gan viņu ļoti spieda un visādi turējās pretī…”
A.V.: “Nu, tas ir tā…Partijā var stāties divu iemeslu dēļ. Viens, kas briesmīgs komunists, a otrs, kas grib dzīvot. Ja tu nebiji partijā, tu nekas nebiji… Vārdu sakot, vajag šodien domāt par to, ko viņš šodien domā…a Vidavski es pazīstu no šitāda vo puikas…”
LL: “Jūs domājat, viņš draudzīgs ir pret Latviju un Latviešu tautu?”
A.V.: “Pateicoties Vidavskim, represētie šodien vēl sēž augšā…”
LL: “Labi, tad vēl viens jautājums. Kā jūs uzskatāt, mūsu prezidente pareizi dara, braukdama uz Maskavu, lai gan citi Baltijas valstu prezidenti nebrauks?”
A.V.: “Prezidente dara ļoti pareizi. Kas cels asti sunim, ja viņš pats viņu nepacels? Kas aizstāvēs Latviju pie Putina? Kurš aizstāvēs, parādi man ar pirkstu! Tad, kad angļu Čērčils un šitas te…Amerikas…parakstīja Potsdamas un Jaltas konferenci un par Latviju un Baltijas valstīm tur pat runas nebija…Prezidente ir viena no gudrākiem cilvēkiem Eiropā…saprati?…Un mūsu latvieši ir tādi inženieri…es pazinu tādu, kas uz ielas man pateica: “Kanadskaja b…”…vai var šitā runāt latviets ar augstāko izglītību?”
LL: “Man šķiet, ka viņa neaizstāv pietiekami tomēr latviešu tautas intereses. Viņa vairāk okupantu intereses aizstāv, tāds ir mans viedoklis.’
A.V.: “Viņa no okupantiem cieta. Viņa 6 gadu vecumā bija…”
LL: “Un tāpēc taisni es esmu pārsteigts, ka viņa tā izturas…”
A.V.: “Nekad viņa komuniste nebija…Vot jūs jaunatne, vajadzēja paēst, saprot, putras, vagonā braucot uz turieni…vot, ja tu paēstu Sibīrijas maizes un pastaigātu basām kājām 40 grādu aukstumā, tu pavisam savādāk domātu…piedod man, ka es tā rupji runāju”.
Pēc šiem vārdiem Vaļums pagriezās prom un vairs ar mani nerunāja. Nu, ko tur lai saka – redzams ir klasisks apziņas deģenerācijas paraugs. Diemžēl šādi kretīniski domājošo īpatņu, kas it kā nosoda komunismu, bet tai pat laikā aicina balsot par komunistiem, čum un mudž represēto vidū ne tikai Daugavpilī vien. Tāpēc jau Latvijā joprojām pie varas ir Latviešu tautas ienaidnieki, ko mēs sava prāta stulbumā paši labprātīgi ievēlam.
11.03.2005. Aivars Gedroics |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
