LATVIEŠI UN ANGĻU VALODA
Pēdējā laikā ir kļuvis par modes lietu apspriest mūsu varturu un citu sabiedrībā pazīstamu personu angļu valodas prasmes, meklēt kļūdas viņu teiktajā, nosodīt un kaunināt tos par šīs vispasaules vareno valodas vāju vai nepietiekamu prasmi. Gan sociālie tīkli, gan sorosiskie (bet citu mums praktiski nav) saziņas līdzekļi sevišķi pamatīgi devuši trūkties par to ir mūsu prezīšiem Bērziņam un Vējonim, patriotu vidū gan viņu prokrieviskās nostājas dēļ attiecīgi iesauktiem par Berjozkinu un Vetroviku. Uzreiz nākas atzīmēt divas lietas – pirmkārt, šiem kritiķiem, kas tā sienas klāt cilvēku teiktā formai, maz vai tikpat kā nemaz neinteresē viņu teiktā saturs; otrkārt, viņus nemaz vai tikpat kā nemaz neuztrauc šo pašu ļautiņu ārkārtīgi sliktās latviešu jeb Valsts (vismaz formāli joprojām tāds statuss tai ir) valodas prasmes, kaut vai nožēlojamā nespēja atšķirt, kādās situācijās jālieto saiklis “ka” un kādās “kad”.
Šie fakti liek dziļāk aizdomāties par to, kas īsti notiek mūsu valstī un pārējā pasaulē ar valodu lietojumu, un uzdot jautājumu, kāda tad loma šobrīd Latvijā un ārpus tās ir angļu valodai? Mēs, Patrioti, labi zinām, ka mafiozās cionistu-masonu-pederastu ložas, kas ir sagrābušas varu lielākajā daļā Eiropas un Amerikas valstu un kuru mērķis ir radīt bezrobežu pasauli ar vienu vienīgu valsti uz Zemes, kuru pārvaldītu viens cilvēks – viņu ieliktenis, jeb t.s. Cionas ķēniņš, ir izlēmušas arī panākt to, lai gala rezultātā visi cilvēki sarunātos vienā valodā. Tas viņiem ir nepieciešams kaut vai tādēļ, lai cilvēci tad būtu daudz vieglāk uzraudzīt un kontrolēt visos Zemeslodes stūros. Savulaik daži cionisti mēģināja radīt šim nolūkam speciālu mākslīgu valodu – esperanto, taču tā, kā jau viss mākslīgi radītais, netika no cilvēces vairuma atzīta un pieņemta. Tad nu, ņemot vērā, ka vairums pasaules miljardieru ir angliski runājoši, tika nolemts censties panākt, lai visi, kas lieto latīņu alfabētu (un perspektīvā arī tie, kas lieto kirilicu), pārietu uz angļu valodu. Kad tas būtu noticis, tad nu sāktos gigantu cīņa starp pārangliskotajiem latīņu rakstu lietotājiem un ķīniešu hieroglifu rakstības piekopējiem. Šī cīņa, protams, būtu ilga un grūta, tomēr beigās to sorosīti cer uzvarēt un panākt, ka arī dzeltenie sāk, ja ne rakstīt, tad vismaz runāt angliski. Starp citu, šīs idejas ir ļoti tuvas Marksa-Engelsa-Ļeņina idejām, ar to tikai atšķirību, ka krievu komunisti cerēja, ka vienīgā valoda uz pasaules gala rezultātā būs krievu valoda.
Diemžēl nevar neredzēt, ka viņu centieni ir nesuši gaidītos augļus. Ļoti daudzās Eiropas valstīs (it īpaši kosmopolitizētajā Rietumeiropā) jaunā paaudze angļu valodu prot jau labāk par savu dzimto, čatoties sociālajos tīklos arvien biežāk izvēlas angliski (jo vajag taču dot iespēju saprast rakstīto arī citu tautību ļaudīm), saviem bērniem dod nevis īpatnēji nacionālus, bet starptautiski angliskus personvārdus, klausās anglisku mūziku, arī paši arvien biežāk muzicē angliski…utt., u.tjp. Ja šie procesi turpināsies tādā pat garā uz priekšu, var droši teikt, ka pēc 100 gadiem vismaz Eiropa jau nu pilnībā būs pārangliskota, bet vācu, franču, nīderlandiešu u.c. relatīvi mazo tautu valodas pētīs varbūt vienīgi daži dīvaiņi zinātnieki arhīvos, ja, protams, mafiozās cionistu-masonu ložas viņiem to visžēlīgi atļaus.
Lai šādu bēdīgu notikumu attīstību nepieļautu, visu valstu un tautību Patriotiem ir aktīvi jācīnās, jāpretojas šai anglomānijas sērgai, kas kā īsta mēra pandēmija pamazām pārņem pasauli. Sevišķi būtiski tas ir tādām mazām tautām kā mēs, latvieši, kuras jau patlaban faktiski atrodas uz iznīcības sliekšņa. Vai mēs to darām? Ar rūgtumu jāatzīst – nē, nē un vēlreiz nē !!!
Dažs labs varbūt lūkos man iebilst – ko tu te muldi, Aivar, cik tad mums te to angliski runājošo Latvijā vispār ir, mūs jau drīzāk pārkrievošana apdraud, nevis angliskošana. Tam daļēji varētu piekrist – jā, krievvalodīgo mūsu zemē ir krietni vairāk kā angliski buldurējošo, tomēr krievu valodas nozīme lēni, bet neatlaidīgi mazinās, diemžēl ne jau par labu latviešu jeb Valsts valodai. Darba devēji arvien uzstājīgāk prasa prast angļu valodu teju vai visu profesiju pārstāvjiem (par krievu valodu kā otru nepieciešamāko arī neaizmirstot), toties mūsu bauru valodiņai īpašu uzmanību nepievēršot. Nav nekāds retums atrast stila un interpunkcijas kļūdas pat valsts un pašvaldību iestāžu dokumentus, par privātfirmām vispār nerunājot. Šo iestāžu īpašnieki labi zina, ka, ja arī saņems par to kādu sodu, tad tikai formālu un simbolisku. Taču, nedod Dievs, ja kādas firmas sekretutka atļausies uztaisīt kaut vienu drukas kļūdu vēstulē, kas adresēta ārzemju partnerim – uzreiz izlidos laukā no amata kā korķis no pudeles. Un tāpat mūsu varturi var runāt latviski šķībi, griezi un galīgi nepareizi, saziņas līdzekļi par to neuztrauksies vismaz tik ilgi, kamēr runu saturs būs Sorosa bandai labvēlīgs, bet, nedod Dievs, runājot angliski, uzlikt uzsvaru uz nepareizo zilbi, kāds tracis uzreiz tiks sacelts, un mūsu stulbie ļautiņi kā aitu bars no Orvela “Dzīvnieku fermas” korī blēs līdzi: “Mē, bē, kāds kauns, viņš(a) neprot angliski pareizi runāt! Lūk, mūsu Vairiņa, tā gan runāja perfekti!”. Pret VVF teikto, ka “Latvijai ir vajadzīgs katrs viens Latvijas iedzīvotājs, vienalga, kādā veidā viņš vai viņa senči te ir ieradušies”, viņiem, protams, nekas nav iebilstams ne pret teiktā formu, ne saturu.
Angļu valoda arvien vairāk iespiežas arī mūsu izglītības sistēmā. Tāpat kā savulaik krievu valodu, arī angļu valodu sāk mācīt bērniem jau no 1.klases, krietni pirms vēl viņi ir paguvuši brīvi un pareizi runāt un rakstīt savā dzimtajā valodā (starp citu, arvien biežāk Latvijā parādās tādas ģimenes, kurās arī dzimtā valoda bērnam jau ir angļu – te ir runa gan par jauktajām ģimenēm, gan tādām, kurās vecāki pastāvīgi ir ar vienu kāju te, ar otru ārzemēs). Vecāki parasti ļoti uztraucas, cik labi viņu atvase ir apguvusi angļu valodu, vai ir atbilstoši kompetents skolotājs, kāda ir disciplīna klasē…utt. Ļoti retos gadījumos tāda pati interese tiek izrādīta arī par latviešu valodu. Bet tas vēl ne tuvu nav pats briesmīgākais. PSRS laikos nebija iedomājams, ka uz latviešu skolu dotos mācīt krievu valodu tāds skolotājs, kurš neprastu viņu dzimto – latviešu – valodu. Tagad toties par pilnīgi normālu tiek uzskatīta parādība, ka ierodas kāds apmaiņas programmas dalībnieks, piemēram, no Brazīlijas, uz diviem gadiem mācīt šejienes bērniem angļu valodu, kura nav viņa dzimtā un kuru pats nemaz tik spīdoši neprot. Pats par sevi saprotams, ka mūsu aborigēnu mēlē viņš ne mū, ne bē nespēj izdvest. Normālā valstī tādam radījumam pat par apkopēju skolā strādāt neļautu, jo arī šajā amatā ir jākontaktējas ar bērniem, bet pie mums tādi nāk mācīt svešvalodu. Un reizēm pat notiek vēl trakāk – tiek mācīta kāda cita, piemēram, zviedru valodu, par bāzi izmantojot angļu valodu (pret šādu svešvalodu mācīšanas metodi savulaik jau 19.gdsm. pamatoti iebilda jaunlatvieši, piemēram, skolu inspektors Fricis Brīzemnieks), ko lāga neprot ne skolēni, ne pats skolotājs Pats biju liecinieks šādai situācijai, kad 1990.gadu beigās izgāju pedagoga praksi Daugavpils 1.vidusskolā, ko pats savulaik tiku arī absolvējis. Visšausmīgākais šajā situācijā tomēr ir tas, ka skolēnu vecākus viņu absolūtajā vairumā šāda situācija nemaz nesatrauc, labākajā gadījumā viņi to uztver vienaldzīgi, sliktākajā – pat pozitīvi (!!! – A.G.): “Ak, viņš neprot latviski? Nekas, toties jūs ātrāk iemācīsieties viņa valodu, ja būsiet spiesti visu laiku ar viņu tajā sarunāties!”. Tik tiešām, vai var krist vēl zemāk necieņā pret savas pašas ģimenes un valsts valodu !!!???
Angļu valoda jau ir ieņēmusi daļu vietas augstskolās, kurās formāli kā mācību valoda skaitās esam latviešu valoda. Te nav runa tikai par t.s. vieslektoru lekcijām, kuras arvien biežāk netiek tulkotas (jo skan taču “visiem saprotami”- angliski), bet arī teju visu politisko spēku (arī t.s. nacionālo) sludināto vai vismaz atbalstītu ideju, ka 20-25% studiju kursu varētu tikt pasniegtas “kādā no ES valodām” (labi zināms, ka aiz šī eifēmisma neslēpjas vācu, franču, spāņu vai itāļu valoda), ka bakalaura, maģistra vai promocijas darbu vajadzētu ļaut rakstīt un aizstāvēt “kādā no ES valodām” (simt reizes varat minēt, kura no daudzajām ES valodām tā būs!). Triecientempā tiek gatavoti likuma grozījumi, kas atļautu “neaizstājamiem speciālistiem” no ES valstīm vairākus gadus pēc kārtas lasīt lekcijas Latvijas augstskolās, neprotot latviešu (Valsts) valodu). Atkal nākas atcerēties PSRS laikus - tādi gadījumi, kad kādu priekšmetu latviešu grupai pasniedza krieviski, bija liels retums (parasti tie bija maznozīmīgi priekšmeti – civilā aizsardzība, darbmācība, fizkultūra), un arī tad vairumā gadījumu atradās drosmīgi studenti un viņu vecāki, kas pat PSRS okupācijas apstākļos pret to protestēja un nereti arī panāca šādas kārtības maiņu. Taču pašreizējo angliskošanu mēs uzņemam labākā gadījumā vienaldzīgi, sliktākajā – ar aplausiem.
Vienmēr un visos laikos ir bijuši latvieši, kas izvēlējās pārtautoties – pārvācoties, pārkrievoties, pārpoļoties. Tas ir neizbēgami, tāpat kā fakts, ka vienmēr kāds būs zaglis, bandīts vai slepkava. Svarīgi ir, lai šādu radījumu tautā nebūtu pārāk daudz, un lai tautas vairums viņus nosodītu un ar riebumu novērstos no viņiem. Pirms gadiem 100-150 tā arī bija, t.s. kārklu vāciešus izsmēja gan rakstnieki un dramaturgi, gan vienkāršie ļaudis savās tautas dziesmās. Līdzīga attieksme bija arī PSRS laikos pret t.s. “kārklu krieviem”. Diemžēl mūsdienās ļoti reti kurš uzdrošinās publiski nosodīt t.s. “kārklu angļus”. Pavērosim, kādus personvārdus vecāki dod tagad saviem bērniem, cik mums ir Jāņu, Līgu, Laimdotu, Miķeļu, Miervalžu, un cik – Danielu, Patriku, Markusu, Esteru, Nikolu, Patrīciju? (Par šo tēmu esmu jau rakstījis pirms vairākiem gadiem, uz labo pusi nekas nav mainījies!) Tad vēl – cik bieži mēs savās mājas ballītēs klausāmies latviešu, nevis angliskas dziesmas, par kādām grupām mēs fanojam, kas vispār ir mūsu mīļākie aktieri, mākslinieki, sportisti – latvieši vai “pasaules pilsoņi”?
Lai tas viss paliek pārdomām tiem tautiešiem, kuri tomēr vēlas, lai mūsu tauta izdzīvo, kuri grib, lai Latvijas kalnos arī pēc 100 gadiem vēl latviešu valoda skan! Es ceru, ka nebūs daudz tādu latvieteļu, kuri jau ir samierinājušies ar mūsu tautas un valodas izzušanu un nereti pat atklāti saka – tas nekas, ka mēs asimilēsimies angļos, galvenais, ka tikai neasimilētos krievos. Ar radījumu, kurš spriež šādi, laikam jebkāda tālāka diskusija kļūst bezjēdzīga. Bet tiem, kuri tā nedomā, gribu izteikt kvēlu aicinājumu – precieties ar latviešiem, radiet bērnus un dodiet tiem latviskus vārdus, sūtiet tos latviešu skolās Latvijā, darbu meklējiet tepat savā Tēvzemē, nepazemojieties svešo ieklīdeņu priekšā un nerunājiet ar viņiem NEKĀDĀ svešvalodā (ja brauc uz mūsu zemi, lai apgūst mūsu valodu), bet pats galvenais – cīnīties, lai Latvija atkal būtu Neatkarīga Valsts ārpus visu veidu savienībām, lai tā būtu Latviska valsts, un lai Latviešiem Latvijā būtu pirmstiesības !!!
LATVIEŠU NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
05.09.2018. Aivars Gedroics |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
