 Depresijas 'problēma' | 13. Jul 2017 @ 18:26  |
|---|
PAR UZPŪSTO DEPRESIJAS PROBLĒMU
Jau vairāku gadu garumā saziņas līdzekļos dzirdam, redzam un lasām psihiatrijas „korifeju” izteikumus, ka Latvijā esot pāri par 100 000 t.s. „depresijas slimnieku”, no kuriem tikai maza daļa regulāri ārstējoties, bet pārējie esot atstāti likteņa varā, un valstij vajagot kaut ko darīt šinī sakarā. It sevišķi lielu centību augstāk minētās idejas propagandēšanā izrāda dakterīši Elmārs Rancāns, Elmārs Tērauds un Biruta Kupča. Sen jau man gribējās dot pretsparu šiem murgu izteikumiem, bet arvien uzradās problēmas, ko uzskatīju par aktuālākām un steidzīgāk publiski apspriežamām, nekā dažu, vismaz manā uztverē, pašu ne pārāk psihiski veselu radījumu izteikumi, kuru nepareizību, kā man likās, vismaz nacionāli domājoši ļaudis jau nu tāpat lieliski saprot. Tomēr, izlasot V.Eizes izteikumus laikraksta „DDD” 30.06.’17. numurā, nācās secināt, ka ar manis iepriekš rakstīto par tamlīdzīgām lietām, piemēram, šeit: http://spoki.tvnet.lv/tribine/Psihi/696617 ir par maz, un nepieciešams šo t.s. „depresijas problēmu” iztirzāt dziļāk.
Kaiti, kad cilvēkam rodas problēmas ar psihi tādā apmērā, ka viņš kļūst pret visu vienaldzīgs un nespēj rūpēties ne vairs par tuviniekiem, ne sevi pašu, pasaule pazīst jau simtiem, ja ne tūkstošiem gadu ilgi, tāpat gadu simtu laikā tika izstrādātas dažādas šādu radījumu ārstēšanas metodes, dažas no tām visai drastiskas un no mūsu viedokļa nehumānas – piemēram, apziņas izslēgšana ar mietu un pēc tam atdzīvināšana, aplejot ar aukstu ūdeni (pēc insulīna atklāšanas to sāka aizstāt ar t.s. diabētisko komu), dažādas kontrastu dušas, elektrisko krampju izraisīšana, arī vienkārši pēršana ar dažādām vicām pēc vispārzināmā lauku pirts principa… utt., u.tjp. Būtībā koka vai gumijas nūju varētu uzskatīt par vienu no populārākajiem seno laiku „antidepresantiem”, ja nu reiz lietojam mūsdienīgu terminoloģiju. Antidepresanti kā ķīmiskas vielas parādījās 20.gdsm. otrajā pusē, visai drīz pēc tam, kā zinātnieki atklāja antibiotikas, un tos vairāk vai mazāk sekmīgi sāka izmantot mediķi-psihiatri terapeitiskos nolūkos. Ļaudis, kuru tuvinieku vidū nebija psihiatrijas slimnieku, par tiem visai maz ko zināja, atšķirībā, piemēram, no saaukstēšanās, vēdera darbības traucējumu vai pretsāpju zālēm, kuras atradās teju jebkuras ģimenes aptieciņā. Taču, medicīnai komercializējoties un zāļu ražošanai kļūstot par ienesīgu biznesu, arvien vairāk uzradās apsviedīgu medikamentu izplatītāju, kuri saprata, ka tieši t.s. „antidepresanti” var kļūt par ļoti ejošu preci, jo cilvēki, tos lietodami, ātri pie tiem pierod, tāpat kā pie heroīna, kokaīna un citām „baudvielām”, būdami spiesti tos iegādāties līdz pat sava mūža galam. Nav jāskaidro, kāda peļņa no tā rodas visādiem zāļu lielfirmu tirdzniecības pārstāvjiem visā pasaulē, un nav būtiskas nozīmes, šīs zāles pilnībā vai daļēji apmaksā valsts vai slimnieks tās pērk no savas kabatas, nauda tik un tā nonāk zāļu ražotāju un izplatītāju rīcībā. Viņu uzdevums tad nu ir censties pēc iespējas paplašināt savas produkcijas pircēju un patērētāju loku.
Lūk, tāpēc pirms gadiem 20-30 sākumā Rietumvalstīs un vēlāk pamazām arī aiz bijušā „dzelzs priekškara” sākās īsta „depresijas epidēmija”, proti, mēs uzzinājām, cik briesmīga esot šī slimība, cik daudzi ar to slimojot (it īpaši slaveni sportisti, kinoaktieri, dziedātāji, arī politiķi – kā likums, visi no labi vai pat ļoti labi situētām ģimenēm), pie tam šī kaite esot tik viltīga, ka daudzi paši to nemaz nepamanot un neapzinoties, ka ir slimi, un tikai tad, kad visgudrais speciālists esot ar viņiem aprunājies un konstatējis viņu „patieso stāvokli”, parakstījis glābjošos antidepresantus, tad tikai nabaga slimnieciņš sapratis, ka bez šīm zālēm tak nemaz neesot iespējams dzīvot, kā gan viņš līdz šim vispār varējis eksistēt, tās nelietodams? Līdztekus tika arī skandināts, ka būt psihiatrijas slimniekam neesot nekāds kauns, ka gandrīz visi pagātnes dižgari esot bijuši ar novirzēm, ka vāja nervu sistēma tieši liecinot par augsti attīstītām prāta spējām… utt., u.tjp. Vārdu sakot, beigās nonāk pie secinājuma, ka tieši tie, kas lieto psihotropos medikamentus (un antidepresantus it sevišķi), esot tie pareizie un normālie, savukārt tie pārējie nesaprotot, ka viņiem arī vajagot ārstēties… Lūk, šāda vistiešākā šī vārdā nozīmē ŠIZOFRĒNISKA ideoloģija izplatās t.s. „civilizētajā pasaulē”, toties „mazattīstītie ļaudis”, kā, piemēram bušmeņi, pigmeji, arī aiz Polārā loka dzīvojošie čukčas neko par tādiem antidepresantiem nezina, līdz ar to arī nelieto tos, tomēr par spīti šim „drausmīgajam” faktam, izmirt tādēļ netaisās, tieši pretēji – viņu dabiskais pieaugums ir pozitīvs.
Interesanti atzīmēt, ka „lādzīgie” prāta apgaismotāji līdztekus tabletēm izgudrojuši arī t.s. „antidepresijas lampas”, kuras sevišķi esot nepieciešamas, piemēram, somiem, kuriem esot tik maz Saules un dienas gaismas, ka bez šīm „dziedinošajām ierīcēm” viņi neizbēgami aiziešot bojā. Gadsimtu gaitā, sēžot pie skala, sveces un vēlāk petrolejas lampas gaismā, šī tauta bija spējusi izdzīvot, bet nu, lietojot parasto elektrisko gaismu, tai būšot „vakars uz ezera”, ja neuzstādīšot gādīgo dīleru piegādāto „antidepresijas spuldzi”, kuras darbības pastiprināšanai, protams, tabletītes arī nenāktu par sliktu klāt piedzert…
Es, protams, varu iedomāties, kā daudzi, lasot šīs rindas, niknumā griež zobus un domās uz mani bļauj: „Ko tu muldi, Aivar, antidepresanti manam dēliņam (manai meitiņai) ir vienīgais glābiņš, ja to nebūtu, sen jau tas cilvēks par dārzeni būtu pārvērties…”. Es netaisos apstrīdēt faktu, ka ir ļaudis, kam šādi medikamenti tiešām ir nepieciešami, tāpat kā atzīstu faktu, ka ir slimnieki, kuriem regulāri ir nepieciešamas morfija injekcijas (un šeit es domāju ne tikai vēža slimniekus, kas aizvada savus pēdējos dzīves mēnešus (nedēļas), bet arī dažādas traumas guvušos, kā arī kaulu deformācijas skartos, kurus ne katrreiz iespējams izārstēt ķirurģiski, tāpēc ar šo savu mokošu kaiti viņiem nākas sadzīvot gadiem, pat gadu desmitiem ilgi). Šiem ļaudīm atbilstošie medikamenti ir jādod un, kā likums, viņi tos arī saņem. Ne jau uz viņiem ir vērstas šīs antidepresantu reklāmas! Tāpat, kā hroniskam alkoholiķim vai pīpmanim nav jāreklamē kāds konkrēts alkoholiska dzēriens vai cigarešu marka (viņi dzers un pīpēs visu, kas būs pie rokas), tāpat arī īsteni psihiski slimajam nav nepieciešama zāļu reklāma! Alkohola un cigarešu (pēdējās, par laimi, pie mums patlaban ir aizliegtas) reklāmas ir domātas nedzērājiem un nesmēķētājiem, sak, pamēģiniet, tas ir forši, stilīgi, jūs daudz zaudējat, ja to nepērkat un nelietojat! Un tieši tāpat antidepresantu reklāmas ir orientētas uz VESELIEM cilvēkiem, kurus šie reklamētāji un izplatītāji gribētu pataisīt par slimiem, lai viņiem nāktos pirkt viņu ražoto produkciju. Nožēlojami, ka sabiedrības vairums pret viņu centieniem ir tik pasīvs un iecietīgs. Ja tagad kāds, piemēram, balstoties uz to, ka ir ļaudis, kuri nespēj iztikt bez morfija, sāktu sludināt, ka Latvijā par maz lieto morfiju, ka ārzemēs (Rietumos) to ražojot un tirgojot daudz vairāk, tāpēc ārstiem vajagot tam pievērst uzmanību un biežāk saviem slimniekiem parakstīt morfiju, domāju, ka sāktos liela sabiedrisks sašutums, un šādu uzskatu paudēju pasludinātu par narkotiku izplatītāju, ļoti iespējams, ka pieprasītu pat viņu tiesāt. Taču, kad tieši tādā pašā veidā sāk sludināt antidepresantu lietošanas paplašināšanas nepieciešamību, tauta vai nu piekrītoši klusē vai pat aktīvi piebalso šādiem apgalvojumiem, nesaprotot, ka tādā veidā mūsu nācija tiek degradēta un pataisīta par no ķīmiskām vielām atkarīgu zombiju baru.
Rodas jautājums – no kurienes šie skaitļi ņemti par 100 un vairāk tūkstošiem Latvijā it kā esošo depresijas slimnieku? Atbilde – ne no kurienes, vienkārši izzīsti no pirksta. Ir sen zināms psiholoģisks paņēmiens, kā iestāstīt to, kas nav ar faktiem pierādāms. Jāsaka – to jau visi tāpat zina; ir sen jau noskaidrots, ka…; pastāv neapstrīdami fakti, kas liecina… utt., u.tjp. Un t.s, „vienkāršais cilvēciņš”, dzirdot šādus apgalvojumus, apmulst un domā: „Laikam jau tā tas būs, visi to zina un saprot, tikai es viens tāds atpalicis un nezinošs esmu, klusēšu un neizrādīšu, ka nezinu reizrēķina tabulu”. Taču šo ļautiņu reizrēķins ir visai īpatnējs, tajā 2 x 2 nav 4, bet gan 5, 10 un varbūt pat 100 – tieši tāpat, kā zināmajā anekdotē par grāmatvedi Joski, kurš uz jautājumu: „Cik ir divreiz divi?”, visgudri atbild: „Cik kungam vajadzēs, tik arī būs!”. Un šinī gadījumā, jāsecina, ka acīmredzot raksta sākumā minētajām personām VAJAG, lai būtu Latvijā tieši tāds depresijas slimnieku un līdz ar to arī antidepresantu lietotāju skaits! Jo acīmredzot viņi ir izskaitļojuši, ka tas būtu optimālais skaits, kas nodrošinātu viņiem sekmīgas rebes. Manā rīcībā gan nav tiešu pierādījumu, ka šie trīs ļaudis un viņiem līdzīgi tipiņi būtu zāļu lielražotāju firmu lobisti, tomēr viņu uzvedība netiešā veidā par to liecina gana nepārprotami.
Visbeidzot, kā arguments antidepresantu lietošanas nepieciešamībai ļoti bieži tiek izmantots tautas vairuma grūtais materiālais stāvoklis. Te nu jāatgādina A.Solžeņicina rakstītais grāmatā „Gulaga arhipelāgs”, ka, lai cik tas neliktos paradoksāli, pašnāvību skaits ieslodzījumā bija ZEMĀKS uz analogu iedzīvotāju skaitu, nekā brīvībā esošajiem. Un arī paši „prieces tabletīšu” ražotāji spiesti atzīt, ka tieši trūcīgajās, jaunattīstības valstīs viņu produkcijai nav pieprasījuma. Varbūt tas ir tāpēc, ka tiem, kam jārūpējas par iztiku, vienkārši nav laika depresoties? Un vai mēs precīzi zinām to robežu, kur beidzas slimība un sākas vienkārši slinkums un izlaidība? Lai tas nu paliek kā viela nopietnākām pārdomām! Es tikai aicinu atcerēties mūsu grūtībām pārpilno vēsturi, kuras gaitā mēs izdzīvojām bez morfijiem, heroīniem, LSD un arī mūsdienu modernajiem „antidepresantiem”, kuri, vienu vainu it kā ārstējot, daudzas citas tās vietā rada, turklāt vēl izsaucot atkarību teju uz visu atlikušo mūžu! Paturēsim to prātā, kad dzirdēsim zāļu lielražotāju lobiju kārtējās vaimanas par nabaga „depresēto” tautu !!! Un būsim stipri, kā miesā, tā garā !!!
13.07.2017. Aivars Gedroics |
Pirmkārt, Jums vispār nav jēgas, kas ir antidepresanti un kā tie darbojas.
Jums laikam šķiet, ka benzīši un heroīns utt ir antidepresanti (tiem nav sarkanā recepte)?
Otrkārt, parādiet kaut vienu antidepresanta reklāmu šeit Latvijā.
Un jā, truliem cilvēkiem reti ir depresija.
Pietiek jau ar to, ka reklamē AD lietošanu kā tādu !!!
Tā nav reklāma, bet cerību došana, ka cilvēkiem var palīdzēt.
Par drausmīgajām peļņām - benzīši (ko jūs te putrojat laikam ar AD) vispār maksā pat par ibumetīnu lētāk. Un nopietns dakteris nevienam tāpat vien benzīšus nerakstīs, un arī tad tikai uz neilgu kursu, ja vien pacientam nav neizturamu simptomu. AD iedarbība ir pavisam cita, ja interesē, palasiet.
Vēlreiz atkārtoju - tās reklāmas domātas VESELIEM ļaudīm,lai viņus padarītu atkarīgus...
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}