OT(T)O OZOLS – LATVIEŠU TAUTAS DRAUGS VAI IENAIDNIEKS???
Izdevniecība „Lauku Avīze”, kas drukā viltusnacionālo Pāķu lapeli un kuru finansē Lemberga oponents Oļegs Stepanovs un Sorosa fonds, ir nodrukājusi Otto Ozola (īstajā vārdā Mārtiņš Barkovskis) grāmatu „Neērtās patiesības”, ko pasniedz kā krietna latvju patriota viedu domu krājumu. Taču, tā kā sātana „āža kāju” nav iespējams noslēpt, tā arī šī darboņa kosmopolītisms un viltusnacionālisms plīst pa visām šuvēm. Jau grāmatas ievadā, ko rakstījusi LA žurnaļuga Eva Mārtuža, ir atsauce uz kāda no Latvijas uz Izraēlu emigrējoša žīda Franka Gordona (masu saziņas līdzekļu pasniegts kā mūsu tautas draugs, bet patiesībā – zvērīgs mūsu tautas ienaidnieks, sorosietis) atziņu, ka tāpēc vien O.Ozols esot malacis, ka atmaskojot nelietīgos nacistus L.Inkinu un R.Klimoviču (pie šīs tēmas vēl atgriezīšos), kuri arvien vēl domās dzīvojot „3.reihā” un ilgojoties pēc jauna holokausta. Jau šīs rindas izlasot, rodas vēlme minēto grāmateli mest miskastē, tomēr, lai nebūtu kā ar Solžeņicina kritiķiem – nelasīju, bet zinu, ka grāmata ir sūds – piespiedu sevi izburties cauri „patriota” gara ražojumam no A līdz Z.
Kopējais iespaids ir šāds – apmēram 50% no rakstītā var piekrist pilnībā vai daļēji, savukārt otri 50% ir absolūta demagoģija un meli. Un tas arī ir parastais smadzeņu skalotāju rokraksts – nemelot pilnībā, jo tad tiks ātri atklāts un atmaskots, vismaz daļai no sludinātā jābūt patiesībai, taču pamatīgi atšķaidītai ar meliem, lai cilvēks, kurš pavāji orientējas politikā, par patiesību sāk uztvert VISU teikto vai rakstīto. Interesanti izvērtēt arī grāmatas autora izvēlēto pseidonīmu OTTO (ar diviem „t”), uzreiz nāk prātā kādas kosmopolītiskas mammītes iniciētais tiesas process ar valsti, pieprasot šādā veidā ierakstīt dokumentos viņas dēla vārdu, jo tā to rakstot ārzemēs; diemžēl tiesa nostājās viņas, nevis latviešu valodas gramatikas pusē; (skat. http://nra.lv/latvija/39166-augstaka-tiesa-atlauj-bernu-saukt-parotto.htm), kas arī uzskatāmi parāda viņa īsto būtību. Savukārt pseidonīms Ozols laikam izraudzīts, lai autora personība izklausītos latviskāka, jo latvietim Ozolam lasītāji varbūt uzticētos drīzāk, nekā polim Barkovskim (lai gan, spriežot no manis paša pieredzes, cilvēku tomēr vērtē pēc viņa darbiem, nevis formālās identitātes). Vispār, jāatzīmē, ka pseidonīmus parasti izvēlas romānu rakstnieki, nevis publicisti. Ja pirmos to darīt parasti diktē kautrīgums un neziņa, kā tauta uzņems viņu gara darbu, tad otrie tādejādi apliecina vai nu savu gļēvulību, vai pērkamību. To es apgalvoju, pats būdams publicists jau teju 20 gadus un visus savus domrakstus parakstot tikai ar īsto vārdu un uzvārdu.
Bet nu labi, beigsim kasīties pie formas un pāriesim pie grāmatas satura. Grāmata sastāv no vairākām daļām, kurās ir apkopotas Barkovska-Ozola vairāku gadu publikācijas, kas bija iespiestas dažādos saziņas līdzekļos, parasti jau, protams, Sorosa fonda uzturētos un apmaksātos. Īsumā pieskaršos dažām no tām un sniegšu to pamatraksturojumus…
Apskatīsim grāmatas 1.daļu. 2011.gada 19.augustā, rakstot par pirms 20 gadiem izgāzušos augusta puču, O.Ozols apgalvo, ka galvenā figūra, kas to apturējusi, esot bijusi ne jau Jeļcins, bet gan Igaunijas bijušais prezidents L.Meri, kura varonīgums esot izpaudies gatavībā pie pirmās iespējas mukt prom uz ārzemēm un stāstīt tur patiesību par to, ka te notiekot (bez viņa, protams, neviens to nezinātu). Diez vai igauņu Patriotu vairums šādai viņa nostājai piekristu, viņu uztverē tāds Meri nav vairāk vērts kā mūsu Veročka, bet gan jau sorosietis Barkovskis savējos pazīst un zina, par ko viņiem vajag asti celt…
2011.gada 18.novembra rakstā, kas tapa laikā, kad notika parakstu vākšana par krievu valodu kā otro valsts valodu, Ozolītis ar liekulīgu patosu raksta, kā savulaik visas Latvijā dzīvojošās minoritātes esot stāvējušas un kritušas par Latvijas neatkarību (tā dēvētos interfrontistus, šķiet, vispār piemirsis), ka mūs visus vienojot latviešu valoda, par kuru stāvot un krītot arī absolūtais vairums cittautiešu. Secinājums – parakstu vākšanas kampaņa noteikti izgāzīšoties, lai gan tiešā veidā rakstā par to nav runas. Notikumi gan attīstījās pilnīgi pretēji sorosieša Barkovska paredzētajam scenārijam… Vēlāk, 2012.gada 6.janvārī, viņš raksta, ka uztraukumam tik un tā neesot pamata, latviešu valoda ir un palikšot vienīgā valsts valoda Latvijā, referendums izgāzīšoties (te nu viņam bija taisnība!), taču integrācija uz latviešu valodas bāzes esot pilnīgi iespējama un reāla, vajagot tikai lielāku pretimnākšanu izrādīt lojāliem krievvalodīgajiem, ko patlaban mūsu varturi darot visai kūtri…
2012.gada 9.martā autors atceras laikus, kad tika brutāli apspiestas „Helsinki-86” rīkotās demonstrācijas pie Brīvības pieminekļa un saskata tajā paralēles ar 16.marta pasākumu aizliegšanu (malacis!). Protams, viņš tūlīt pat atzīmē, ka 16.martu izmantojot dažādas „marginālas radikāļu organizācijas”, lai izrādītos, tomēr aizliegt viņu rīkotos pasākumus nevajagot, ja jau 9.maijā savukārt okupantiem brīvi ļaujot rīkot orģijas pie t.s. „Uzvaras pieminekļa”. Te viņš atļaujās drusku pastrīdēties ar odiozo pederastu Streipu (starp citu, paša Barkovska-Ozola seksuālā orientācija ir miglā tīta), kurš kategoriski uzstāj uz visa veida 16.marta pasākumu aizliegšanu, jo citādāk „pasaule mūs nesapratīšot”, Ozols tēvišķi mierina – nekas, gan jau kaut kā sapratīs.
2012.gada 28.martā Ozols sāk kasīties pie advokāta A.Grūtupa, kurš esot nosaucis latviešus par „kalpu tautu”. Sākas neauglīga diskusija, kurā vēlāk iesaistās arī pašreizējais nelaiķis Grūtups par to, kurš bija pirmais – vista vai ola? Var redzēt, ka Barkovskim (Ozolam) Grūtups ir principā netīkams kā personība, un viņš meklē tikai, kur un kā šim cilvēkam piesieties… Un netīkams ne jau tādēļ, ka Atmodas gados būtu pārāk daudz visa kā prihvatizējis, bet gan tādēļ, ka iebilst pret izņēmuma radīšanu žīdu īpašumu atgūšanā (lai gan atklāti Ozols izvairās pieskarties šai tēmai, tomēr zemtekstā tā ir manāma).
Savu patieso seju grāmatas autors spilgti parāda savā 2012.g. 13.aprīļa publikācijā kā plušķains suns klūpot virsū L.Inkinam un R.Klimovičam, kuri „Radio Naba” tiešajā ēterā esot izrunājušies tā, ka tas aizskāris Izraēlas vēstnieci Latvijā. Jau pats nosaukums „Tēvijas laikmets” esot provokatīvs, jo radot asociācijas ar vācu laikos iznākošo avīzi „Tēvija” (brīnums, ka viņš tāpat nepiemin žurnālu „Laikmets”, kurš arī tolaik iznāca, laikam ir tik nekompetents, ka šo faktu nezina). Būtu šim „gudriniekam” jāpajautā, vai vācieši tādus vārdus kā „Maize”, „Miers”, „Brīvība” arī gadījumā nelietoja? Un varbūt tad arī tos pēc Ozola „loģikas” vajadzētu no mūsu leksikona izskaust? Un kā viņš neiedomājās papētīt, vai raidījuma vadītājiem gadījumā apakšveļa nebija tādā pašā krāsā kā Hitleram? Bet tas jau vēl ir tikai sākums. Ozols nepatiesi apmelo iepriekš minētos cilvēkus, ka viņi vainu par izsūtīšanām esot uzvēluši ebrejiem (padomju okupācijas formālais noliedzējs Barkovskis tautību apzīmējumus gan lieto pēc krievu-padomju parauga), kas nebūt tā nebija. Cilvēks, kas bija redzējis izsūtīšanas, vienkārši stāstīja to, ko bija redzējis – ka tās komandējuši poļitruki, pēc tautības žīdi (pēc Ozola loģikas laikam šo radījumu tautība bija vai nu jānoklusē, vai tos jāpasludina par latviešiem). Tāpēc Izraēlas vēstniece pilnīgi pareizi rīkojusies, saceldama „trobeli”. Savukārt NELP pārstāve Cālīte-Duļevska pret šādiem „fašistiskiem izlēcieniem” esot bijusi pārāk iecietīga. Toties pederasts Rinkevičs esot malacis, jo pūšot ar Izraēlas vēstnieci vienā stabulē. Raksta beigās viņš atgādina, ka K.Ulmanis antisemītus „pērkoņkrustiešus” spundēja cietumā un ka to pašu esot pelnījuši Inkins un Klimovičs. Būtībā tas bija skaidri izteikts aicinājums DP – cui viņus! Domāju, ka drīzumā pret L.Inkinu ierosinātā lieta pēc KL 78.panta, lai gan ar citiem ieganstiem pamatota, vismaz daļēji ir arī „patriota” Barkovska-Ozola inspirēta.
2012.gada 27.aprīļa publikācijā O.Ozols atļaujas ķecerību, apgalvot, ka VV-F nemaz tik spoža prezidente neesot bijusi (no sorosieša puses tiešām drosmīga atziņa), taču kritizē šo personu pārsvarā par viņas izšķērdīgo dzīvesveidu, par radinieku iekārtošanu ierēdņu amatos, par to, ka neesot bijusi pietiekami atklāta pret žurnālistu L.Lapsu, ka maz uztraukusies par valsts ekonomisko attīstību un neesot prasījusi stingri apkarot korupciju…, ka NATO un ES mēs būtu iestājušies jebkurā gadījumā, neatkarīgi no tā, kas ir mūsu valsts prezidents. Tam visam, protams, var piekrist, taču mani uzmanīgu dara, ka Barkovskim-Ozolam nekas nav iebilstams pret šīs personas īstenoto izteikti kosmopolītiski pretlatvisko politiku, par viņas dalību Rozenkreiceru masonu ložā… utt., utjp. Šeit laikam Ozolam viss liekas labi un pareizi, arī viņš pats, ja kļūtu par prezidentu, rīkotos līdzīgi… Tā kritika, kas pret šo personu ir izskanējusi no manis un toreiz vēl nedegradējušā M.Ruka Ozolam ir pilnībā sveša un nepieņemama, viņš var vienīgi L.Lapsam dažos jautājumos piebalsot…
2012.gada 15.jūnijā viņš raksta, ka „trešā atmoda” mums ir nozagta, ka varu sagrābuši bijušie komunisti un prihvatizatori, kas pievākuši sev tautas bagātības – zelta vārdi, diemžēl doma netiek attīstīta tālāk arī par nodevību nacionālā jomā, par dekolonizācijas neveikšanu… utt., tur Ozolam atkal laikam viss šķiet labi un pareizi darīts, arī viņš pats nebūtu rīkojies citādāk.
2013.gada 19.augustā viņš apraksta kādu iedomātu divu vecu sieviešu ceļojumu 57.maršruta (reāli tāda Rīgā nav) autobusā, kura laikā viena visu laiku runā par okupantiem, kas te iebraukuši un nav aizvākušies, bet ar savu cūcisko uzvedību dara neciešamu dzīvi latviešiem. Ozols tūlīt pat atzīmē, ka šī sieviete sakot „patreiz” un „50 gadus atpakaļ”, kas it kā liecinot par viņas neinteliģenci (pats Barkovskis, protams, ikdienā vienmēr runā superperfekti pareizi), tādā veidā netieši liekot apšaubīt arī viņas teiktā satura atbilstību patiesībai. Šo sarunu esot dzirdējusi kāda integrējusies krievu ģimene, kuri jutušies neērti, jo viņu vecvecāki uz Latviju esot atceļojuši pēc kara beigām tāpēc, ka ļaunie vācu nacisti viņu sādžu esot nodedzinājuši (neies taču paši to būvēt to jauna, vieglāk pārcelties uz Latviju), un tāpēc šie neesot nekādi okupanti, un jūtoties nepamatoti aizskarti, kad viņus tā dēvē. Tad beigās mēs uzzinām, ka okupantu nīdējas atvases dzīvojot Zviedrijā un pamazām asimilējoties, līdz ar to viņai it kā vairs neesot morāla pamata nosodīt tos, kas iebraukuši Latvijā, jo viņas pēcnācēji savukārt ir iebraukuši Zviedrijā (tiem, kas, līdzīgi Barkovskim-Ozolam, nesaprot vai izliekas nesaprotam atšķirīgu starp legālu imigrantu un okupantu, iesaku palasīt šo manu rakstu: http://klab.lv/~aivars_666/93214.html). Līdz ar to, morāle ir šāda – pieturi mēli, braucot transporta līdzeklī, ka neviļus nenodari pāri kādai „minoritātei”.
2015.gada 21.oktobrī O.Ozols tiešām pamatoti un emocionāli sakāpināti raksta par to, ka latviešu tauta izmirst, kam nevar nepiekrist. Tomēr, izdarot secinājumus, kas te būtu līdzams lietas labā, viņš runā tikai par pabalstu palielināšanu un citiem finansiāla rakstura atvieglojumiem jaunajām ģimenēm, bet ne vārda par robežu slēgšanu un migrācijas pārtraukšanu, kā arī, būdams tipisks kosmopolīts, pat neieminas par īpašu privilēģiju radīšanu tieši LATVIEŠU ģimenēm. Toties viņš neaizmirst brīdināt par briesmām, kas draudot no radikāļu nokļūšanas parlamentā (arī ar demogrāfiju to, izrādās, var sasaistīt!), kas jau vērojama vairākās Eiropas valstīs un draudot arī Latvijai!
Grāmatas 1.daļu noslēdz 2013.gada 30.augsuta raksts, kurā tiek slavēts nēģeru aktīvists Martins Luters Kings, kas, izrādās, ir autora elks un atdarināšanas cienīgs piemērs, kuram viņš aicina līdzināties visus latviešus. Saprotams, ka tas nav un nevar būt balto ļaužu aizstāvis (kurus mūsdienu ASV tiešām diskriminē) Deivids Leins, kurš, atšķirībā no Lutera Kinga, gan netika slepkavas nošauts, bet nomērdēts ASV cietumā, apsūdzēts dažādos smagos kriminālnoziegumos, bet faktiski sodīts par savu politisko pārliecību un tās drosmīgu paušanu. Par šo cilvēku Ozols droši vien nekā nav dzirdējis, ja nu tomēr kaut ko ir, tad tikai negatīvu. Un vai ko citu no šāda darboņa vēl varēja gaidīt?
Nākamā grāmatas daļa pamatā veltīta problēmu apspriešanai, kas saistās ar krieviem un Krieviju. Līdztekus Putina režīma kritikai nemitīgi tiek uzsvērts, cik jauki un lojāli esot teju visi Latvijā dzīvojošie krievi, vienīgi atsevišķi politiskie spēki tos izmantojot kā trumpi savās interesēs. No vienas puses, O.Ozols uzsver, cik ļoti cienot krievu valodu (pret ko arī es nevaru principā iebilst), no otras, piemēram, 2012.gada 25.jūlijā rakstā apgalvo, ka krievu valodas zināšanas Latvijas iedzīvotājiem nebūšot nepieciešamas, ka to drīzāk aizstāšot vācu, zviedru vai spāņu valoda (par angļu nemaz nerunājot – tā paliek „ārpus konkurences”). Te nu šis darbonis uzdod sev vēlamo par esošo, absolūti nerēķinoties ne ar Latvijas ģeogrāfisko stāvokli (ko mēs nevaram izmainīt), ne ar iedzīvotāju etnisko sastāvu (ko mēs, vismaz tādi kā O.Ozols, savukārt NEGRIBAM izmainīt). Līdz ar to iesaku nolaisties no mākoņiem un paskatīties uz reālo situāciju valodu jomā Latvijā, ko esmu savulaik jau aprakstījis: http://klab.lv/~aivars_666/55694.html/
Nākamajā rakstā bēdīgi slavenais Barkovskis-Ozols atkal spilgti parāda savu nelieša īsto būtību. 2012.gada 18.janvāra publikācijā „Netīrais vārds – okupants” (kas par iespaidīgiem epitetiem!) autors sākotnēji apjūsmo Rietumu valstīs pastāvošo politkorektumu, kas liek, piemēram, nēģerus saukt par melnajiem, bet pidarus – par gejiem… utt., un aicina mūs sekot šim „atzīstamajam” piemēram. Tad seko tik daudzreiz jau dzirdētā atziņa, ka bērni un mazbērni neatbildot par savu vecāku grēkiem (neviens jau šos neapsūdz juridiski), un tāpēc viņi neesot arī okupanti (un te nu gan viņš kļūdās vai, ticamāk, apzināti melo), turklāt kā var krievus saukt par okupantiem, ja viņi paši no vāciešiem savulaik ir tikuši okupēti (interesanta loģika! Gadsimtu gaitā teju katra gan tauta, gan valsts ir bijusi gan cietēja, gan pāridarītāja, tad nu sanāk, ka ne par vienu okupāciju mēs nekad nevaram runāt? Vai tomēr par citām var, tikai par Krievijas - PSRS okupāciju nevar?)? Vēl Ozols atzīmē, ka Putins un Ušakovs būtu ar mieru atzīt Latvijas okupāciju, ja no tā neizrietētu, ka PSRS okupācijas laikā iebraukušie Latvijā ir okupanti. Vārdu sakot, O.Ozols pilnīgi piekrīt mūsu varturu toreiz skandētajai atziņai „okupācija bija, okupantu – nav”, nemulsdams no šī formulējuma juridiskā un loģiskā absurda. Vēl sorosietis Ozols atzīmē, ka esot runājis ar kādu pret latviešiem izteikti naidīgi noskaņotu krievu, kurš tāds esot kļuvis tādēļ, ka latviešu literatūras skolotāja viņam pārāk bieži esot pieminējusi Latvijas okupāciju (sic!!!). No tā latviešiem vajagot prast izdarīt secinājumus… (Iedomāsimies situāciju, kad kāds žīdu tautas pārstāvis aģitētu mazāk runāt par holokaustu, jo tas vairojot neonacistu skaitu. Vai šādai pieejai Barkovskis arī ar sajūsmu piekristu?). Visbeidzot Ozols stingri piesaka nekad un nekādos apstākļos latviešiem savus līdzcilvēkus nedēvēt par okupantiem, bet, ja kāds tomēr to dara, to vajagot stingri sodīt (vēl tikai trūka pasūkstīties par „nepareizo” tiesas spriedumu laikraksta „DDD” lietā, kura darbinieki tika attaisnoti apsūdzībā, ka esot „nepamatoti” dēvējuši okupantus par okupantiem, un tāpēc kurinājuši nacionālo naidu)! Jā, te nu redzam Barkovska-Ozola īsto seju visā tās krāšņumā (riebumā) !!!
Turpat blakus iepriekš minētajam ievietots cits 2012.gada 17.februārī rakstītais skribelējums, kurā autors priecājas, ka Latvija esot paglābta no divvalodības, jo SC nav iekļauts valdībā un arī gaidāmais referendums tūlīt izgāzīšoties. Tas, ka krievu valoda, oficiāli nekļūstot pat otro valsts valodu, tāda ir un paliks de facto, pateicoties tiem, kurus O.Ozols stingri aizliedz saukt par okupantiem, autoru, protams, neuztrauc, viņš izliekas to nesaskatām. Tā paša gada 9.maija rakstā Mārtiņš, uzlicis rozā brilles uz acīm, apgalvo, ka Ušakova partijai esot sācies noriets, un svinētāju pie „karātavu staba” 9.maijā ar katru gadu kļūstot arvien mazāk, un ar laiku to vispār nebūšot. Te nu gan jāsaka – lej, vecīt, bet zini mēru, tik atklātiem taviem meliem pat neviens idiots nespēs noticēt… mēs taču redzam, kā ir patiesībā.
Vēl tālāk – 11.maijā, komentējot E.Veidemanes izteikto repliku sarunā ar bēdīgi slaveno saskaņieti Dolgopolovu, ka pie Uzvaras pieminekļa varbūt līksmojas arī kāds Sarkanās armijas marodieris, slepkava un izvarotājs, O.Ozols, sākumā, gods kam gods, atgādinot daudzas šīs armijas paveiktās ļaundarības, pēcāk sāk apgalvot, ka gandrīz visi slepkavas esot vai nu nošauti, vai beiguši dzīvi pašnāvībā. It kā nekā nosodāma nebūtu šai apgalvojumā, bet zemteksts tam ir nepārprotams – neskatieties šķībi uz svinētajiem, noziedznieku starp viņiem nav, tie visi, sirdsapziņas moku mocīti, sen jau ir pagalam. Šeit pulcējas tikai miermīlīgi līdzpilsoņi, kurus nekādā ziņā nedrīkst saukt par okupantiem – tāda, lūk, ir O.Ozola filozofija.
2012.gada 31.augusta publikācijā O.Ozols liekulīgi brīnās, kāpēc poļiem un somiem izdodas vieglāk pretoties Krievijas politiskajai ekspansijai, kāpēc tur Kremļa propaganda, atšķirībā no Latvijas, neatrod dzirdīgas ausis? Un atkal, var tikai zīlēt kafijas biezumos, šis cilvēciņš tiešām nesaprot vai izliekas par muļķi, ignorējot faktu, ka minētajās valstīs TIEŠĀM NAV okupantu, pretēji Latvijai, kur to čum un mudž uz katra stūra, bet O.Ozols pasaka – aizliegsim lietot šo vārdu, iebāž kā strauss galvu smiltīs un izliekas, ka arī mums okupācijas sekas esot pilnībā likvidētas… tikai nez no kurienes tie Putina draugi radušies… ai, tās taču kļūdas integrācijas procesā, nu jā…
2012.gada 10.oktobra publikācijā O.Ozols slavē žīdu miljonāru Marku Cukerbergu, interneta vietnes „Facebook” dibinātāju, kas ar savu portālu it kā veiksmīgi apkarojot Putina propagandu un radot veselīgu konkurenci Krievijā populārajai saziņas vietnei „vkontakte”. Kā tieši Cukerbergs vāra ziepes Putinam, O.Ozols nepasaka, tomēr viens apgalvojums viņa publikācijā neapšaubāmi ir patiess, proti, portāls „Facebook” bloķējot tos lietotājus, kuri sludinot idejas, kas tā īpašniekam nav pieņemamas (par šā fakta atbilstību īstenībai pats pirms gada pārliecinājos uz savas ādas). Un pat nu cilvēciņam nākas vai nu pārtraukt „Facebook” lietot (bet kā tad viņš bez tā lai dzīvo?), vai nu mainīt savu politisko nostāju (Ozols domā, ka 90% bloķēšanas upuru noteikti izvēlēsies pēdējo variantu). Lūk, tā M.Cukerbergs pareizi audzina visu cilvēci, par ko Barkovskis saka viņam lielu PALDIES! Bet mēs lieku reizi atcerēsimies parunu par suni, kurš laiza kurpes tam saimniekam, no kura rokām tiek barots…
2013.gada 8.februārā publikācijā O.Ozols visgudri pamāca, ka neviens negaidot, lai vietējie krievi asimilējas, pietiekot ar viņu integrāciju un to, ka viņi apgūst un ciena latviešu valodu. Viņš gan atkal ignorē vispārzināmu faktu, ka bez asimilācijas nekāda integrācija principā nav iespējama. Praktiski visās pasaules valstīs šos jēdzienus saprot kā sinonīmus – kas ir (nav) asimilējies, tas ir (nav) arī integrējies. Arī latviešus cenšas asimilēt visas tās ārvalstis, kurās viņi dažādos veidos ir nokļuvuši un uzsākuši pastāvīgu dzīvi. Un visur uzskata šo procesu par normālu un dabisku, un nesaskata tajā nekādas rasu vai tautību naida kurināšanas. Pakļauties tam vai pretoties – tas jau ir katra indivīda paša ziņā. Protams, būtu vairāk kā naivi cerēt, ka Latvija varētu asimilēt tik milzīgu sveštautiešu skaitu, kāds tajā procentuāli šobrīd ir. Bet te nu mēs atkal pienākam pie t.s. „sarkanās līnijas”, proti, pie okupācijas, okupantu un deokupācijas jautājuma, kuru O.Ozols grib aizliegt pat pieminēt.
Jo tālāk, jo jautrāk. 2013.gada 28.augustā O.Ozols sāk spriedelēt, kā piespiest Krieviju sākt maksāt par Latvijas okupāciju, ko tā spītīgi arvien atsakās darīt. Un nonāk pie ģeniāla secinājuma – sākumā kompensāciju jāpieprasa no Vācijas, kura tak arī esot okupējusi Latviju. Jā, atsevišķiem cilvēkiem, kas cietuši no nacistiem, Vācija jau tagad maksā, bet ar to esot par maz, lai maksājot visai valstij. Un tad Krievija, redzot kā viņu vācu draugi nožēlo grēkus, kompānijas pēc arī varbūt sākšot… Ne velti krievu tautā cirkulē paruna, ka viens otrs kompānijas pēc pat kārties esot gatavs. Atkal O.Ozols kārtējo reizi izliekas nemanām vairākas būtiskas atšķirības starp Vāciju un Krieviju. Pirmkārt, Vācija nevarēja iznīcināt Latvijas neatkarību, jo, kad tā uzbruka PSRS, jau teju gadu neatkarīgas Latvijas kā tādas vairs nebija. Nav, protams, noliedzams fakts, ka vācu vara Latvijas neatkarību neatjaunoja, un tās okupācija turpinājās, tikai citādā formātā, nekā tas bija Baigajā gadā. Tajā pat laikā jāatceras, ka hitleriskā Vācija Latvijas teritorijā valdīja nepilnus 4 gadus (Latgalē un Vidzemē faktiski tikai 3), līdz ar to tās nodarītie zaudējumi nu nekādi nevar līdzināties zaudējumiem, ko nodarīja PSRS tās pusgadsimtu ilgajā saimniekošanas periodā Latvijas teritorijā. Un piesaukt Molotova un Rībentropa paktu un tā anulēšanas nepieciešamību šobrīd ir bezjēdzīgi, katram skaidrs, ka līdz ar 1941.gada 22.jūniju tas pārstāja eksistēt. Cita lieta – Teherānas, Jaltas un Potsdamas vienošanās, ko ar PSRS noslēdza mūsu draugi Lielbritānija un ASV, tie gan vismaz formāli tik tiešām joprojām ir spēkā, bet to anulēšanu jau nu O.Ozols prasīt neiedrošināsies. Visbeidzot, vācu okupantu (arī to, kuru priekšteči te ienāca kā krustneši) Latvijā tik tiešām vairs nav, un nevajag pat draudēt ar izrēķināšos katram, kurš iedomāsies tos te saskatīt. Lūk, tāda ir atšķirība starp Vāciju un PSRS, neticu, ka O.Ozols pats to neredz un nesaprot.
2015.agada 19.marta rakstā M.Barkovskis vai plīst no prieka – nu Krievijas impērijai būšot uzlikti iemaukti, jo EK prezidents Junkers, Vācijas kanclere Merkele un Somijas prezidents Nīniste ir nolēmuši izveidot Eiropas armiju. No šī spēka, kurš pastāv tikai dažu kosmopolītu galvās un nav vēl pat sākts veidot, Krievija trakoti baidīšoties, pat tam esot šādā imaginārā stāvoklī. NATO nu varēšot iet bekot, ar to Krievija sen jau nerēķinoties, bet šī armija, kuras sastāvs būšot skaitliski lielāks kā KF, gan visus moskaļus pie vietas nolikšot, Baltiju nosargāšot un Krimu atkarošot. „Ja Briselē kas ir nolemts, tad tā tam būs būt!”, šos vārdus O.Ozols raksta pilnīgi bez jebkādas ironijas. Raksta mērķis ir skaidrs – iestāstīt stulbajiem čuhniešiem, ka tikai uz ES mēs varot paļauties, NATO tas tikai tāds papīra tīģeris vien esot, bet EK veidojumi gan esot spēcīgi, mūžīgi un vienmēr uztverami ļoti nopietni. Un atkal nezini, smieties vai raudāt, tādus murgus lasot.
Grāmatas 3.daļa veltīta veidojumam, par ko autors allaž ir stāvā sajūsmā – Eiropas Savienībai. 2011.gada 2.septembra rakstā viņš klāsta, ka nevajagot nosodīt un nožēlot daudzo latviešu došanos pelņā uz ārzemēm, jo tur trūkstot lēta, prasmīga darba spēka, un vispār ES tak esot mūsu plašā dzimtene, kāpēc nepadzīvot kādu laiku tajā tās apgabalā, kur tas šobrīd ir finansiāli izdevīgāk? (Ļoti līdzīgus argumentus savulaik minēja komunisti, aģitējot LPSR jaunatni doties apgūt t.s. „neskartās zemes” vai celt BAMu.) Rakstu Mārtiņš nobeidz ar cerību, ka latvieši sākšot atgriezties Latvijā, kad tikšot „piegrieztas skrūves” oligarhiem (nebūs tak savu patronu Sorosu domājis?).
2011.gada 9.decembra rakstā viņš konstatē, ka ES varenie esot nonākuši pie slēdziena, ka pietiek blēņoties ar visādām konfederācijām un „suverēnu valstu apvienībām”, esot laiks beidzot vienotu veidojumu – Eiropas Savienotās Valstis (pēc ASV parauga). Šis fakts, protams, domājošam cilvēkam tāpat sen bija zināms, tā konstatēšanai nebija nepieciešams Barkovska-Ozola raksts. Interesantāk vērot paša autora attieksmi pret šo faktu. Principā atzīstot, ka nekā īpaši laba šāda reforma Latvijai un latviešiem nesola, viņš tomēr neaicina cīnīties pret šo ieceri, bet gan tai laikus sagatavoties un pielāgoties. Protams, pat uz vienu sekundi viņš nepieļauj Latvijas stāšanos laukā no ES, jo „Latvija nav daļa no Eiropas, Latvija pati ir Eiropa”. Tāpēc vajagot „izveidot īpašu domātāju grupu, kas sagatavo Latvijas valsts stratēģiju gaidāmajām pārmaiņām”. Un, kad šāda stratēģija tiks izstrādāta un realizēta dzīvē (laikam tak viņa patrona Sorosa fonda stingrā uzraudzībā), tad varēs dzīvot arī Eiropas Savienotajās valstīs, nav taču nekādas vainas…
2012.gada 8.jūnija rakstā O.Ozols apbrīno savu elku – toreizējo Igaunijas prezidentu T.H.Ilvesu, kas aizstāvot igauņu intereses vēl labāk un spīdošāk kā mūsu Vairiņa. Turpat kā atzīstamu Ilvesu runas piemēru viņš min šī kunga apgalvoto Igaunijas neatkarības 94.gadadienā, ka Igaunijai esot nepieciešams katrs cilvēks, kurš dzīvo Igaunijā, neatkarīgi no tā, kā viņš vai viņa senči ir ieradušies Igaunijā, un esot jācenšas rūpēties, lai visi Igaunijas iedzīvotāji (ne tikai igauņi – A.G.) justos tur vienlīdz labi. Te nu būtu jājautā, kurš no kura šo tekstu ir norakstījis – Ilvess no VV-F – vai otrādi, bet skaidrs, ka viņu abu runas līdzinās viena otrai kā divas ūdens piles, un velti O.Ozols mēģina šos divus tik identiskos politiķus vienu otram pretstatīt…
2012.gada 19.septembra rakstā O.Ozols sūkstās, ka Latvija nepietiekamu iniciatīvu izrādot, lai pievienotos t.s. „Ziemeļvalstu militārajai savienībai”, ko veido Zviedrija un Somija, kas nav NATO valstis. Tāpat kā dažus gadus vēlāk apjūsmojot vēl tikai hipotētisko Eiropas armiju, arī par šo savienību Otto ir stāvā sajūsmā, būdams pārliecināts, ka tā vēl vairāk par NATO iedvesīšot bailes Krievijai, un neļaušot zviedriem stāvēt malā, kad Baltijai kāds uzbruks, pretēji tam, kas notika 2.pasaules kara laikā. Par to, ka Latvijas aizsardzības budžeta apjoms vēl ir gana tālu no NATO noteiktajiem 2%, Barkovskis gan klusē, tas viņam neliekas apspriedes vērts.
2012.agda 12.decembra rakstā O.Ozols piemin simbolisku „ierindnieku Čārliju”, t.i., ASV un britu karavīrus, kas sargāja Austrumberlīni un Rietumeiropu no tālākas PSRS ekspansijas uz Rietumiem. Nenoliedzot šo ierindas armijnieku ieguldījumu, negribu tomēr pievienoties arī šo valstu valdību apjūsmošanai, jo tieši „pateicoties” britu premjeram Čērčilam un ASV prezidentam Rūzveltam gan Baltija, gan puse Eiropas uz 50 gadiem nonāca padomju ietekmes sfērā, ko šie kungi varēja nepieļaut, taču negribēja. Vēlāk viņu pēcteči „koda pirkstos”, bet nu jau par vēlu bija ko mainīt. Protams, M.Barkovskis par uz brīdi negrib sākt apspēlēt domu, vai tiešām abu šo valstu vadītāju nostāšanās Staļina pusē toreiz bija tā pareizākā, un vai tiešām Hitlers bija tas lielākais ļaunums visai pasaulei…
2013.gada 6.februārā rakstā eirofans Ozols sunī tos, kuri apgalvo, ka ārpus eirozonas valstis dzīvojot bagātāk tāpēc, ka tām esot sava valūta (Šveice, Norvēģija, Zviedrija). Autors apgalvo, ka tas šīm valstīm esot izdevies, piegādājot izejvielas Vācijai 2.pasaules kara laikā. Savukārt, visas pārējās valstis turību ieguvušas tikai tad, kad iesaistījušās eirozonas projektā, kas galarezultātā padarīšot Eiropu varenāku pat par Ķīnu un ASV. Vārdu sakot, bez eiro ieviešanas Latviju gaidot totālais krahs…
Sadaļu noslēdz 2013.gada 21.augusta raksts par to, ka Zviedrijā ir pamatīgas problēmas ar imigrantiem un ka tādas pašas vai vēl briesmīgākas draud arī Latvijai. Nebūtu ko iebilst pret šī brīdinājuma pareizību un pamatotību, ja vien no tā O.Ozols prastu izdarīt loģiskus un pareizus secinājumus – laiks slēgt robežas un stāties laukā no ES. Bet nekā tamlīdzīga viņš, protams, nepiedāvā, tā vietā, tāpat kā situācijā ar Savienotajām Valstīm aicina „visu pārdomāt, izstrādāt pasākumu plānu un laikus gatavoties imigrantu plūsmai”, un tad gan jau viss būšot „ok”. Protams, sorosietis nebūtu sorosietis, ja neatgādinātu par nepieciešamību jau saknē novērst ksenofobiskus un rasistiskus grautiņus, kas palaikam esot novērojami Eiropā.
Grāmatas 4.daļa ir veltīta paralēļu vilkšanai starp baltiešiem un kataloņiem (interesanti būtu pajautāt, kāpēc O.Ozols tāpat neaizstāv baskus, kuri arī taču tīko atbrīvoties no spāņu-kastīliešu virskundzības? Iespējams, tas ir tāpēc, ka viņi savā cīņā izmanto daudz radikālākas un „ne tik demokrātiskas” metodes…).
2012.gada 8.februāra rakstā O.Ozols „sadod riktīgus piparus” tiem, kas uzdrošinās apgalvot, ka īstie latvieši esot tikai tie, kas dzīvojot Latvijā, un izsaka nepatiku pret nepareizu, ar citas valodas akcentu nomāktu latviešu valodu. Globalizētā pasaulē esot pilnīgi normāli, kas visi nekad vienādi nerunāšot, un esot jāpriecājas par katru, kas vispār kaut kā mēģinot buldurēt latviski (piem., ASV nēģeris Džordžs Stīls vai „Los Amigos” dziedoņi), un nekāda ksenofobija, kas kritizē viņu runas veidu, te neesot pieļaujama. Citādi mēs nebūšot civilizēta, toleranta un gudra tauta.
2012.gada 24.februārī O.Ozols mēģina „reabilitēt” divus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus – Viesturu Dūli (sauktu arī par Zuargusu) un Alvi Hermani, kuri esot pauduši nepareizu viedokli referenduma par otro valsts valodu jautājumā. Pirmais aicināja mest urnās bojātus biļetenus, neatzīmējot ne ‘PAR’, ne ‘PRET’, otrais – vispār nepiedalīties referendumā (tieši tāpat kā to darīju arī es un biedrība „Latvietis”). M.Barkovskis skaidro, ka nevajagot uz viņiem dusmoties, jo V.Dūle esot naivs ideālists, kurš vienkārši ļoti cienot krievu tautu un negrib to aizvainot, balsojot pret tās valodas statusu. Tas, ka tādejādi tiks palielināts referenduma dalībnieku skaits, ko tieši vajag tā iniciatoriem, O.Ozolam nešķiet būtiski vai arī viņš izliekas to nesaprotam. Savukārt A.Hermanis, aicinādams referendumu ignorēt, kas tiešām tajā situācijā bija vispareizākā rīcība, neņemot vērā, ka tautas vairums prezidenta, premjera un Jenotības frakcijas vadībā esot nolēmis piedalīties balsošanā, un tāpēc neesot labi atrauties no kolektīva un rīkoties pa savam. Kopumā tomēr abi – gan Dūle, gan Hermanis – esot labi cilvēki, neviens no viņiem neesot ne nodevējs, ne fašists, un (zemtekstā izriet), ka arī Latvijā kopumā viss esot ļoti labi, referendums paiešot un dzīvošot tālāk visi kopā draudzīgi, jo vairāk tāpēc, ka okupantu mums taču te neesot, kā to nepiemirst allaž atgādināt Ozols-Barkovskis.
Protams, īsta kosmopolīta-sorosieša grāmata nebūtu pilnīga, ja tajā netiktu aizstāvētas ne tikai t.s. „nacionālās”, bet arī „seksuālās” minoritātes. 2012.gada 1.jūnijā top raksts par kādu ļaužu grupu, kas sastādot ap 10% katrā tautā, kuru gadsimtiem ilgi esot visādi diskriminējuši, apspieduši, spīdzinājuši un pat dedzinājuši uz sārta, taču neesot varējuši viņus pārtaisīt, bet, pretēji stereotipiem, šī ļaužu grupa nebūt neesot sliktāka, tieši otrādi, pat gudrāka, talantīga un līdz ar to arī bagātāka par vairumu sabiedrības… Un tad raksta beigās uzdod lasītājiem jautājumu – kas tie tādi ir? Un pats arī sniedz atbildi – KREIĻI !!! Tā, lūk, bet jūs ko domājāt – pidarus? Nekā, redz, nebija! Lai gan zemteksts te ir nepārprotams, skaidrs, ka autors patiesībā bija domājis homīšus. Loģika te tāda – ja jau mēs kreiļus pieņēmām kā normālus ļaudis, gan jau arī pidarus pieņemsim… Uzreiz gan teikšu – nezinu tādus faktus, ka kreiļus pat viduslaikos kāds būtu viņu īpatnības dēļ spīdzinājis vai nogalinājis. Pidarus gan – un pelnīti to darīja! Bet sorosietim jau nav aizliegts arī melot lietas labā…
2013.gada 29.janvārī O.Ozols piemin „patiesības ministriju” (aizgūts no Dž.Orvela romāna „1984”) un pērkamos žurnālistus, kas akli kalpo savam maizes devējam, rakstot uz pasūtījuma visu, ko vien tas pieprasa, vajadzības gadījumā vienu un to pašu cilvēku gan slavējot, gan kritizējot – kā nu saimnieks vēlas. Viņš gan ‘aizmirst” piebilst, ka pats ir tieši tāds ķēdes suns, kurš kalpo Sorosa mafijai (arī tad, ja to neapzinās, bet, manuprāt, viņš lieliski apzinās gan, ko dara). Šeit nu ir tas klasiskais gadījums, kad zaglis pilnā balsī kliedz: „Ķeriet zagli!”, cerot, ka klātesošie šajā lomā iedomāsies jebkuru, tikai ne pašu bļāvēju.
Varētu vēl daudz uz dikti atgremot Mārtiņa Barkovska – Oto Ozola – pesidonacionālos, kosmopolītiskos murgus, bet domāju, ka nu jau pietiks, tāpat viņa darbības analīzei tik daudz raksta lappušu esmu veltījis. Kam ir smadzenes galvā, sen jau ir sapratuši, kas viņš ir par putnu, kam to nav – vēl trīstik liela apjoma rakstu izlasot nesapratīs. Nobeigumā pievērsīšos viņa paša grāmatas pēcvārdā paustajam izbrīnam, ka sorosiskais portāls tvnet.lv esot publicējis praktiski visus viņa iesūtītos rakstos, lai gan tie daudzreiz pārkāpjot „nerakstītās sarkanās līnijas”. Un atkal jāteic – neticu, ka O.Ozols ir tik stulbs, kā izliekas. Tur jau tā lieta, ka nekādām sorosiešu sarkanajām līnijām viņš nav pat tuvojies, visi viņa raksti ir ieturēti tipiskā, reizēm vāji maskētā kosmopolītiskā garā, tieši tādi, kādi ir vajadzīgi sorosiešu portāliem tvnet.lv, delfi.lv… u.c. Kāds liktenis sagaida patiesi sarkanās līnijas pārkāpjošus rakstus, tas ir redzams no manu publikāciju likteņa. Pēdējo 10-15 gadu laikā esmu šiem portāliem nosūtījis tuvu pie 100 rakstu, no kuriem šie portāli katrs ir ievietojis precīzi 1 (vienu!) publikāciju. Nerunāsim par to, ka mani regulāri bloķē tvnet.lv meitas portāls spoki.tvnet.lv. Tāpat nešaubīgi zinu, ka šis raksts, ko arī nosūtīšu gan delfi.lv, gan tvnet.lv, nevienā no tiem, protams, ka netiks publicēts. Es gan, atšķirībā no O.Ozola, par to, ka viņu publicē, bet mani nē, nemaz nebrīnos; brīnītos, ja tiešām būtu otrādi.
Vēl kāda nianse, kas parāda atšķirību starp mani un Barkovski-Ozolu (nerunāsim jau par tādiem sīkumiem, ka es nekautrējos no sava poliskā uzvārda un nemēģinu to nomaskēt ar pseidonīmu). Pirms apmēram pusgada saņēmu netiešu uzaicinājumu doties uz kādu diskusiju Maskavā, ko organizē Krievijas TV, kas solījās apmaksāt gan lidmašīnas biļeti, gan uzturēšanos viesnīcā, gan laikam arī ēdināšanu. Es atbildēju, ka pagāja tie laiki, kad mums vajadzēja moskaļu priekšā atskaitīties un braukt pie viņiem uz paklāja. Ja Krievijas TV es kā personība interesēju, lai paši brauc mani uz šejieni intervēt vai nodrošina t.s. „TV tiltu”, man atrodoties Latvijā, kas 21.gadsimtā nevar būt nekāda problēma. Šāds variants, cita starpā, Krievijas TV būtu daudz lētāks, nekā viņu piedāvātais, taču viņu mērķis acīmredzot bija ciemiņu „iebarot”, kurš, tik laipni uzņemts, taču neko sliktu par valsti un tās iedzīvotājiem, tur atrazdamies, vis neteiks. Un viņi arī nepārrēķinājās. Manā vietā aizbrauca tas pats Barkovskis-Ozols, kurš Krievijā ātri atrada kopīgu valodu ar putinistiem un atgriezās pat ar šim uzdāvinātu pašmāju ražotu zemeņu zaptes burciņu, kā šis pēcāk lielījās „LA”. Šis fakts lai ir kā trekns punkts apcerei par šī nožēlojamā cilvēciņa darbību un iekšējo būtību.
Tautieši, neuzķerieties uz vāji slēptiem āķiem, protiet atšķirt, kur ir graudi, kur pelavas, kur savukārt Īsts Patriots un kur – nožēlojams karjerists, pašlabuma meklētājs! Un atcerieties, ka nelieti slavēt un popularizēt var tikai tāds pats nelietis!
PAR LATVIEŠU TAUTAS NACIONĀLAJĀM INTERESĒM NELOKĀMAI
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
24.11.2016. Aivars Gedroics |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
