Hēīī viss sākās, ar to, ka sirds (heheh) gribēja dzirdēt grupu Rosetta dzīvājā un kā nu ne tūre tepat Polijā, sākumā bija doma braukt uz Gdaņsku ap 30 jūniju, bet tur pēkšņi vienu grupu nomainīja visiem labi zināmā Sepultura (ko nu man nu ļoti negirbējās dzirdēt) un cena par ieeju uzauga par pusi gandrīz, tad tika mēģināti skatīt citi varianti, man sākumā gribējās uz Prāgu, bet tad Sandis piedāvāja Vroclavu (Pie Čehijas robežas, ap kādiem 900 km pa taisno) un tā un šitā un piekritu – maucam (stopējam). Svētdiena.. visiem zināms kā pie mums te lija, kādi mums te bija laika apstākļi un bija patiešām neomulīgi – stopēt, līst, auksts.. atgādinātot mēnesi iepriekš, kad uz Berlīni braucām - nu aukstumu un stipri šaubījos sevī, braukt, nebraukt, braukt, nebraukt, bet tomēr nolēmu to, ka mājas tāpat nav ko darīt jābrauc ir. Sākums tāds, ka Sanda, mamma mūs aizved līdz Grenctālei un no turienes tad sāksim. Sākums nevisam patīkas, jo atkal ilgi neņem.. kādu stundu nostāvām un tas man sāka atsist veco labo stopējienu kopā ar Didzi.. neņem, neņem, bet tad apstājās kāds laipns lietuviešu pārītis un līdz Kauņai paņem. Braucot pa ceļu uz Kauņu kaut kādi ceļa remonti kārtējie un izskatās , ka braucam pa ceļu, kas ved iekša Kauņā, domājam, ka ir nu nevisai laba situācija, tikt iekšā pilsētā un tad tikt ārā ir grūti, bet kkā mūs aizveda līdz viaduktam, kur es jau reiz biju un stopēju un NEKĀ, un  NEKĀ arī bija šoreiz, divas ar pus h nostāvējām, līdz kāds mūs paņēma. Mūs paņēma Janeks ar kuru mēs kopā dikti lielu ceļu nobraucām, viņš bija kaut kāds veco motociklu kolekcionārs un veda vecu motociklu detaļas no (laikam) Latvijas uz Poliju tur kaut kādiem viņa draugiem un sākumā viņš teica, ka aizvedīs līdz Bjelostokai un laika gaitā runājot ar viņu noskaidrojās, ka nākamā rītā viņš brauc arī uz Vroclavas (mūsu gala mērķis) pusi, tikai nakts jāpavada Lublinā (tas tās gandrīz 90 grādu leņķis braucot uz Vroclavu), jo viņam tur darīšanas, tā nu mēs aizbraucam līdz Lublinai. Tur mēs kaut kādā būvlaukumā uzceļam telti un pārlaižam nakti (Janeks guļ mašīnā), no rīta pieceļamies un dodamies tālāk, pa pilsētu Lublinu, Janekam tur jāapbraukā visi draugi, darba kolēģiji un pie katra viņš saka, ka nu paviesosies ātri, bet izrādās, ka apmēram stundu, tas baigi izbesīja, bet neko gaidam. Izbraukājam Lublinu no 8 rītā līdz kādiem pus vieniem pa dienu, vienīgi forši bija pilsētu apskatīt, cik tur viss tīrs un skaists, Janeks vēl mūs ekskursijā aizveda uz Lublinas koncentrācijas nomentni, visai iespaidīgi tur bija, sāk līt, beidzot, sākam braukt uz Vroclavas pusi. Brauciens dikti ilgs, besīgi tajā šaurajā busiņš braukt, Sandis atkal guļ (viņš visu laiku gulēja – pārsvarā haha). Tā nu mēs aizripinām līdz vietai, kur viņš mūz izlaiž, kopā mēs parēķinājām, ka ar Janeku braucām veselu diennakti, mazliet vairāk pat. Izlaida viņš mūs kaut kādus 178 km līdz Vroclavai. Tur mēs stopējam kādas 20 minūtes un pavērās lielisks dabas skats, vienā pusē super gaisši zilas debesis un skaisti balti mākonīši, bet otrā pusē super melnas debesis, ar melniem, melniem mākoņiem, starp kuriem laužas ārā saules stari. Piebraucu pie mums kāds polis un jautā vai mēs uz Varšavu, jo mums uz zīmes bija uzrakstīts W-AV, tas izrādās, ka mēs uz Varšavu un saka, lai mēs uz otru pusi stopējām, mēs sakām nu, ka uz Vroclavu, un tad šis ieteica, lai mainam uzrakstu un pluss vēl šis jautāja vai mēs no Spānijas (laikam Sandi ieraudzīja haha) nu neko šis kaut ko pa rāciju noburbināja, lai kāds mūs paņem. Kādas 10 minūtes visi brauc garām un žvrum apstājas. Iekāpjam – valodas barjera kārtējo reizi milzīga, bet neko šis līdz Vroclavai. Atceros frāzi, kad šim jautāju – Vroclav krasivij gorod? (protams, pats zinu, ka ir, bet nu tas kkādai sarunai, lai būtu) un šis atbild – da da mi jeģim na Vroclova, šim šoferim patika zīmēties laikam ar savu rāciju, pa kuru viņam pasaka, kur tuvākie fotoradari, policija, atceros to viņa smīnu kā rāda .. re re fotoradar. Skan radio un forši/smieklīgi sajutos, kad pa radio atskan – Hi my name is Steven Tayler from Aerosmith and you are lisening to radio RMF (Radio muzika Fakti) un aiziet.. sāk skanēt ... I could stay awake just to hear you breathing - Watch you smile while you are sleeping - Far away and dreaming - I could spend my life in this sweet surrender..... lika smaidīt, lika un sajustiest hā drīz būsi mērķī. Nu neko nonākam Vroclavā jau otrā dienā ap kādiem 11 vakarā. Sanda Ieva jau tur ir un uz ielas sākam prasīt kā var nokļūt, tur un tur.. kamēr atrodam vienu Baznīcu ar strūklaku (kādu tur bija daudz) tad otru, trešo, liela tā pilsēta un ĻOTI skaista, it sevišķi vecpilsēta nu ļoti, ļoti. Izgājām cauri lielam parkam, kurā nebija nevienas gaismiņas un uz soliņiem jaunieši sēdēja, laikam, ka arī lietoja alkoholu, bet tik un tā baigi baisi bija iziet cauri, bet viss kārtībā tikām cauri, atradām Ievu un Santu un laimīgi gājām uz kādu alus sētu (pabu), kur bija alus Kampanī, par ko jautri uzjautrinājāmies, bet neko nopirkām alu (6 grādīgs, ķip vieglais alus tur) un līdzi katram alum nāk uzkodas, kkādas speķmaizītes, tās atdevu Sandim, lai ēd. Nu neko uzgājām vēl vienu bāru, kurā viss interjers iekārtots tādā komunistiskā nokrāsā, visur visi bijušie komunistu vadoņu, bārmenes CCCP krekliņos, bet tās tā stilīgi, nu interejerā, nevis, takā pie mums te LV he... Poļi dzied karkoke, mēs dzeram alu, forši. Pēc tam meklējam vietu, kur celt telti, meklējam, meklējam ilgi, bet atradām pie kkādas baznīcas kalnā augšā. No rīta pamostoties izrādās tā ir kaut kāda vieta, kur vietējie skolnieki nāk pa kluso pīpēt cigaretes vai dzert alu, nu šie iesmej pa mums, mēs par viņiem, pajautāju viņiem, kur kartē mēs atrodamies, šie laipni parāda, saliekam telti kopā un dodamies uz centru, un dienā tur ir vēl skaistāk. Sākumā mēs kaut ko pārēķinājām, likās, ka viens zlots ir 6-7 santīmi un likas bļin, ku viss ir lēts, bet beigās izrādās, ka viens zlots ir 16 santīmi, bet nu nezinu kā mums tas gadījās, bet neko. Nolemjam aizstaigāt līdz vietai, kur notiks koncerts, kā izradās nav nemaz tik tālu, kā kartē izskatās, pāris kvartāli kājām un esam klāt. Iegādājam biļeti pa 45 zlotiem, sajūtas burvīgas un uz biļetes skaisti rakstīts Rosetta, Blindead un City of Shapes mmm. Līdz koncim kādas 8 h un nolemjam aizstaigāt atpakaļ līdz centram – pastaigāt pa vecpilsētu. Atrodam vietu, kur paēst (diezgan lēti sanāc) kamēr ēdam garām staigā čigāni, kas spēlē mūziku, brauc zirgi, lielas ļaužu masas. Porcijas labas, Sandis kkādu meksikāņu ēdienu ēda, bet dzērām Carlsberg alu, kas man garšo labāk par visiem tiem Poļu aliem. Sandis gan bija pretējās domās – Varka, Varka.. seši grādi... seši grādi arghh arhhghh ha ha h h haa argh (Sanda smiekli hahaha) Nu neko pastaigājām pa pilsētu, vēl, nositām laiku un devāmies atpakaļ uz klubu, kur notika koncerts. Publika jau kaut kāda sēž pie ieejas un gaida koncertu – mēs arī. Ieejam klubā un klubs atsit mazliet melno 5dienu, bet tomēr labāk patīk par melno5dienu, tāds maķenīt mazāks un mājīgāks, alus 6 zloti (1 ls apmēram), telpa kur var sēdēt un skatītes projektora „bildi”, kas notiek koncerta zālē, nu sienas sarkanās krāsās, galdiņš, kur grupas pārdod, plates, diskus, kreklus, cilvēki kādi apmēram 200 sanākuši. Koncerts sākas, pirmie uz skatuves kāpj City of Shapes un esmu patīkami pārsteigs, jo ierakstos nelikās ļoti tīkami, bet dzīvē dzirdot pat ļoti labi, patikās. Otrie Blindead, poļi nospēlēja ļoti labi, mājās tiek klausīti viņi diezgan daudz un grupa ļoti laba un koncerts vnk ļoti labs, spēcīgi, spēcīgi, bet tomēr vairāk tiek gaidīta pati Rosetta un pēc Blindead uz skatuves kāpj vismaz mana vakara nagla Rosetta un tā arī ir kaut ko tādu... eh nu burvīgi, burvīgi, tādā enerģija, tāds spēks, vokāls kliedz tā, ka prieks, laikam, visu Wake albumu nospēlēja un pats labākais, ka viņi kāpa vēl 3 reizes uz skatuves, kad bija beiguši spēlēt, We Want more, We Want more – Rosetta – Rosetta,  - Spēks. Pēc koncerta tur sapazīstamies ar vietējiem, parunājamies, jauki cilvēki, daži no Čehijas pat atbraukuši arī uz šo koncertu, visā kopumā baigi mājīga atmosfēra bija – tas jau pats galvenais, baigi feini bija. Pēcāk uzmeklējam, kur celt telti, uzcēlām kkādā parkā centrā, īsti omulīgi jau nebija, bet nu neko, vairākums balso, ka jātaisa te nu tad taisam, tumsā padzeram mazliet alu, mazliet Sanda kārtējais stāsts par dzīvi un tad ejam gulēt. Principā garīgais tad bija ļoti labs. Nākamā rīta domājam to, ka jāstopē tālāk uz kalniem nevis uz mājam – to arī darām. Ar kājām izejam praktiski cauri visai Vroclavai un mazliet pa zaķi braucam arī ar tramvajiem un esam vietā, kur sākt stopēt – karsti, nenormāli karsti, meitenes paliek stopēt, mēs ejam tālāk, ejam un žvik viņas brauc garām un piestāj priekšā un paņem arī mūs un mēs jau braucam uz Jeļena Gora (Kādi 100 km no Vroclavas uz Čehijas robežas pusi). Šoferis nemāk runāt angliski, tik mazliet, ļoti, ļoti un zvana savai draudzenai un pa telefonu viņa ir kā tūlks, nu kkā saprotamies un šis mums saka, ka mums vajag braukt vēl kādus 25 km aiz Jeļena Gora uz robežu, jo tur esot vēl krutāk nu kalnaināk un skaistāk. Braucot pa šoseju un ieraugot pirmos kalnus, sajūtas bija fantastiskas – kāds dabas skaistums, tādas panorāmas uh, baigi skaisti. Nonācām Jeļena Goria un stopējam tālāk, kkā paveicās un apstājās kāds polis , kurš mūs aizveda līdz Čehijas robežai un tur kāda kūrorta ciematiņā arī izlaiž. Tur mēs pastaigājām, mēģinām samainīt latus pret zlotiem un to nekur nevar izdarīt, nu neko darīt. Soļojam cauri pilsētiņai iekšā mežā – kalnā augšā gar skaistu akmeņainu upīti, gar viņu mēs gājām. Eh nevar te uzrakstīt cik tur viss skaisti un feini – svaigs gaisa, akmeņi, koki, mežs un ne skaņas no pilsētas, tikai upīte, kas tek no kalna lejā, viņā nolemjam mazgāties – ūdens auksts, bet nu kaut kā var jau, baigi, baigi feini tur kalnos bija – ļoti, ļoti, ļoti, tāds patīkams miers un apkārt viss skaisti. Nu pārlaižam nakti kalnos un no rīta jau jāstopē uz mājām. Tur kalnos diezgan draņķīgi stopēt , ko visur barjeras ceļa malās un tie ceļi iet gari, gari starp tiem kalniem, bet mums atkal paveicās un ātri paņem visus 4 un aizved līdz tai pašai Jeļena Gorai. Tur mēs sadalāmies pa divi un stopējam, stopējam līdz apstājas kāds vīrs un aizved mūs līdz Vroclaivai, viņš mums plaši un gari stāstīja kā šie kalni izveidojušies (zemestrīces rezultātā) un stāstīja par baznīcām, pilīm, kurām braucām garām.. Sandis, protams, atkal gulēja un neko nedzirdēja haha, varbūt bišķin. Skan radio RMF un atkal Aerosmith. Iebraucam Vroclovā pašā centrā, nu ir jātiek ārā... jautājam cilvēkiem, un uzzinām, ka jābrauc ar 6 tramvaju (tramvaji tur tādi glauni un brauc pa vilciena sliedēm). Pieturas mums kādas 16 bija jānobrauc, nu neko braucam pa 1.20 zlotiem biļete, tas apmēram varētu būt kādi 18-20 santīmi, forši. Aizbraucām, protams, 2 pieturas pa tālu līdz galapunktam, nu neko pa zaķi braucam atpakaļ tās divas pieturas. Skatāmies uz šoseju un redzam, ka ar kājām vēl jāiet daudz un dikti, lai varētu sākt stopēt. Noejam kādus 5 km, sākam stopēt. Kādu pusotru stundu nostāvam un mūs paņem kāds vietējais poļu panks, kurš mums saka – two weeks license... three days car. Mašīna tāda pus sagrabējusi, bet neko braucam – Rastefaiii hehe. Viņš stāsta, ka spēlē kādā poļu pank.regej grupā un pazīst Paprika Korps arī dzen, forši, paved viņš mūs kādus 20 km līdz vietai, kur viņš saka ļoti labi stopēt un tā arī ir, paceļam zīmi Varšava un pēc kādām 5 min mūs jau paņem. Šoferis mums saka, ka pirmo reizi vispār ņem kādu stopētāju un paņēmis tikai tāpēc, ka gribējis parunāt, bet rekā būs jārunā angliski, nu neko braucam. Ar šo šoferi bija visinteresantāk runāt, runājām par filmām, animācijām, futbolu (kā izrādās Polijas izlasē mazliet pabijis apostīt gaisu), par dzīvi, kā viņš teica – in Poland there is two band things, and those two things are religion and racism – un tā jau laikam arī sanāk. Stāstīja par kaut kādu mācītāju, kurš ir uztaisījis vienīgo radio staciju MARIYA, kuru var uztvert pa visu Poliju un ļoti daudz, poļi vnk viņam maksā, lai uzturētu to radio staciju un mācītājs ir miljonārs.. kāda sakritībā.. Aizved viņš mūs līdz 50 šosejai (apkārt Varšavai) un laižot ārā viņš prasīja vai mums ir money, teicu, ka mazliet jau ir – izdzīvot, izdzīvosim, šis teica nu, ka mums mazliet pa mazu, lai izdzīvotu un iedeva 20 zlotus, grūti jau tā ņemt bija, bet neko paņēmām, ja jau reiz piedāvā, neizskatījas, ka priekš viņa tā bija liela nauda. Tā arī bija pirmā diena, kad mēs stopējam lietū, izlaida mūs kaut kāda pieturā ar jumtiņu, kur stopējot mums pienāca kaut kāds bezpajumtnieks (vismaz tā izskatījās) un vnk stāvēja mums blakus – traucēja, mēs pagāja nostāk no viņa, lija, lija un apstājās ļoti izpalīdzīgs polis (kā jau daudzi), aizveda kādus 10 km tālāk nekā viņam pašam vajadzēja, jo lija lietus un ieveda viņš mūs benzīntankā, kur prasīja fūru šoferiem, vai kāds nebrauc uz Lietuvu, Latviju – neviens nebrauca. iegājām benzīntankā un tur pa visu dienu beidzot kaut ko nopirkām ēst, nekā pratīgā nebija, kkādi salmiņi un čipsi – vismaz kaut kas. Uzcēlām telti aiz benzīntanka un pārlaidām nakti. Nākamā rītā stopējot atkal neiet un es sāku piedāvāt Sandim, ka jāstopē atsevišķi, diviem tā ir nāve stopēt 6dienā, kad mašīnas ir pilnas un poļi brauc atpūsties – Sandis negrib. Stopējam ilgi, ilgi, līdz mūs paņem un paved kādus 20 km tālāk – jābrauc ir , vismaz kaut kas. No nākamās vietas atkal ilgi jāstopē un no turienes mūs paņem atkal un aizved kādus 30 km tālāk un no nākamās vietas mūs jau paņem vēlviens polis, ar kuru mēs runājām par zāli un es šim stāstu, bijām Vroclavā un šis – Oh Wroclaw? Lots of bitches, drugs, pubs, everything hehe. Neko braucām un klausījāmies foršu hip hopu , saucās Deep Prez (būs jānovelk un jāpaklausās arī mājas). Aizveda viņš mūs līdz Lomžai, kur mēs nostāvējām atkal ilgi līdz nolēmām nu viss, jādalās Sandis nogājā nostāk, pastēvēju es viens kādas 5 minūtes un žvīīk apstājās fūre un līdz Polijas/Lietuvas robežai mani paņem. Apstājamies kaut kādā parkingā un šamējais mani pacienā ar kafiju un cepumiem un vafelēm (beidzot kaut kas ēdams pa visu dienu). Parkingā apstaigāju visas fūres ar LV numuru un prasu vai kāds nebrauc uz Latviju, bet visi brauc uz otru pusi. Neko braucam tālāk uz Polijas/Lietuvas robežu, tur viņš mani izlaiž. Nostājos labā vietā, kur stopēt un nepaiet ne 5 minūtes un ir mašīna, kas brauc uz Latviju. Pirmo reizi man paprasīja vai man ir nauda, es teicu nu 10 zloti, bet nu neko tie man arī vēl tagad ir un braucam. Šie izrādas vēl brauc caur Jelgavu, kas vispār nozīmē, ka es mājas jau drīz būšu, no Lietuvas iebraucot caur Jelgavu var pabraukt garām manām mājām he, es dikti, ditki priecīgs, ka tā veicas. Pa ceļam braucot skan diezgan, ļoti, slikta, lēta, krievu mūzika, bet nu nekas, esam ceļā, pārītis izrādās brauc speciāli no Latvijas uz Bjelastoku iepirkt visādas mantas, jo redz tur lētāk.. kāpēc pirkt poļu preces Latvijā pa dārgāku naudu, ja var aizbraukt uz Poliju un nopirkt pa daudz lētāku naudu? Braucot garām krusta kalnam, viņš man pajautā vai es esmu te bijis, es saku nu , ka neesu, žvīk iegriežam krusta kalnā – ekskursija he. Pastaigājam pa krusta kalnu un dodamies tālāk. Ceļi kā jau LT/LV galīgi draņķīgi, bet kkā dodamies uz priekšu. Pulkstenis kaut kādi 12 naktī un esmu jau mājas, ļoti priecīgs, par visu piedzīvoto un par super koncertu kāds redzēts dzīvē.