Dvēseles akvārijs!

Pilsētu pāršalc sajūsmas vētra, jo beidzot šai pelēkajā un aukstajā pilsētā ir jauns dzīvības avots atrasts, tā ir jauna uguns. Visi pilsētas pavardi jau sen bija atdzisuši. Jaunā ziņa atdzīvināja ielas acumirklī un ieviesa visapkārt strauju rosību. Pat jau vis aizaugušākajās taciņās atkal jūtama kustība, visi skrien viss atdzīvojies. Ielu ritms paātrinājies, kā pulss pie altāra stāvot un Jā vārdu gaidot.
Es stāvu pie loga un vēroju, kā atdzīvojas šī pilsēta, kurā jau gadiem bija novērojams, kas līdzīgs klīniskai nāvei. Pilsētnieku kustības virziens nenosakāms, citi skrien uz pēc uguns, citi paziņot to tuvajiem, citi pēc lāpām. Tā stāvu un vēroju, kā klusā zilganpelēkā pilsēta vienas nakts laikā pārvēršas par dzīvības pilnu karstām lāpām izgreznotu pilsētu, kur cilvēki uz ielām dejo un dzied.

Bet ar to tas nerimstas, visi kā traki skrien grābt vēl un vēl jauno uguni! Beidzot arī es nolēmu iepazīt šo dzīvības avotu, kas atdzīvināja šīs ielas tik īsā laika sprīdī. Tuvojoties tai, redzu, ka pilsētnieki grūstas un cīnās dēļ tās, lai pagrābtu sev pēc iespējas vairāk un manā acu priekšā, no nelielas vēja brāzmas, tā pēkšņi sāk dzist. Redzu, kā vējā tā apdziest un paliek pavisam maza liesmiņa. Apsēžos tai blakus un, lai saglābtu to es baroju ar savu siltumu. Tā sēžot nolēmu- Man vienalga, ja tā arī nekļūs par ugunskuru uz, ko skries visa pilsēta, bet zinu, ja tā tagad nenodzisīs tad viņa būs mana mūžīgā uguns!