Dvēseles akvārijs!

Lai arī kā mani instinkti man tagad cenšas atrast pretargumentus, tomēr tie visi ir nīkulīgi mēģinājumi. Tas ir viss uz ko tu esi spējīgs? Pateikt, ka laiks dziedē visu? Bet ja es negribu, lai dziedē, bet ja tā ir nāvējoša brūce, nevis kārtējā rēta? Ko tad? Ko klusē!? Tu atkal atkārtojies! Nu nesadzīs šoreiz! Es biju pusi savas dzīves plāna izkalis jau gadu klintī, te viens stulbs pasākums pāris sekundēs novelk man pie purngaliem finiša līniju. Alkohols, muļķīgs strīds, 8 stāvs, kliedziens un vārdi – „viņa ir mirusi”! Tagad skatos uz to finiša līniju, ko dzīve man ir novilkusi pie purngaliem uz tās pašas mājas jumta malas. Labi, labi ne dzīve, bet es pats! Stāvu te un cīnos pret loģisko domāšanu un instinktiem. Ātrās palīdzības darbinieki lejā haotiski skraida, bet viss ir tik miglains, laikam policija arī piebrauca. Domas ar vien tālāk aizmugurē atstāj loģisko domāšanu. Emocijas un tukšums pārņem mani. Stāvu es pie savas finiša līnijas, bet jūtos jau kā finišējis sacensībās, ko sauc par dzīvi. Diemžēl neesmu tajā uzvarētājs, pat līdz pjedestālam tālu. Gribas tikai to visu beigt. Es aizveru acis un redzu savā priekšā jūru ar vissmalkākajām smiltīm kādas esmu jutis starp kāju pirkstiem slīdam un gaisu ar tik saldu smaržu, kā Āfrikā. Ausīs skan mūzika ar spēcīgu un drūmu toni, kas uzlādē pārliecību un spēku, man sejā parādās smaids un brienu es jūrā, ausīs vēja brāzma ........