| |
[22. Okt 2008|21:34] |
zvaigžņu bērns uz īsu brīdi.
kā atspīd spokainās gaismas uz mazdārziņiem,klausoties kā vējš paceļ gaisā vēl nedzirdētas nakts meža skaņas.
kā dūmi aizklīstot aiz manām ausīm,kamēr turēdama kailās pēdas uz karstu elpu dvesošajiem radiatoriem, pati drebinos atvērtā loga sviestajās gaisa riekšās.
un sacerot visdīvainākos pantus, es gaidu rītu.lēni kāpjošu,acumirklīgi dziestošu.
un divas reizes man atgādināts ka nekas nav mūžigs.aiz muguras paslēptās plaukstās guļ sapņi un gaida līdz tu sapratīsi, ka visi tie idioti,kas grauj tavu pārliecību,ir un paliek vienkārši idioti.
tu neredzi un nedzirdi,kamēr neskaties un neklausies. |
|
|
