tā.
drīz man būs vai nu muskuļainas kājas vai nokritušas kājas.
vakar izbraucām hārdkorīgo braucienu no ķengaraga uz 'debesmannā', tad lucavsala, zaķusala, pēcāk abrenes iela, grīziņkalns un galu galā pa mītisku taciņu gar dzelzeļa sliedēm atpakaļ uz ķengaragu.
šodien gan tikai tepat mūsu ragā līdz kkādai padomju laika lidostai, kas gan bija kas apbrīnojams, jo praktiski nodemonstrēja, kā vienā lidostā var dzīvoties:
*gaisā ceļošās un zemē laidošās ļotenes;
*traki daudzi tie, kas lido jocīgajā pariktē, kurai nezinu nosaukumu, bet trosē mašīna velk cilvēkus, kam virs galvas taisnstūrveida bura/izpletnis, tad šis no troses atkabinās un plivinās pa debešiem, kamēr noplivinās zemē;
*mašīnas;
*cilvēki, kas fotografē un fotografējas (kā nospriedām, noteikti draugiem.lv profilam);
*viens pats motociklists-ekstrēmists, kas braukalē uz riņķiem pa dubļu kalniem;
*riteņbraucēji (mēs);
*suņi.

enīvei, esmu tā pārgurusi, ka nespēju normāli sakopot domas, lai jēdzīgi parakstītu, tas man sods par to, ka riteņoju kopā ar diviem vīriem, kuri, kā jau vīri, nevis savā nodabā stūrē un bauda apkārtni, bet mauc kā kamikadzes pa ceļiem, bet lielākoties pa neceļiem, un man, protams, visiem spēkiem jāturas līdz, lai nebūtu nekāda mīkstā.

drīz atkal kaut kur brauksim.