kā uz visu pasauli pikts tipāžs var kļūt tik apgarots priecīgs smaidīgs tīkami staipīgs?

ņemam zani un vinetu, ejam uz hot kebab, iegādājamies neveselīgu ēdienu un pieprasām, lai saliek visu paciņās, dodamies uz konventa sētu.
atrodam klusu stūrīti, kur ķerties pie mielošanās un gaidam, kad tieši pretī klusajam stūrītim uzradīsies ārzemju tūristi, kuru gids rāda kaut ko mums blakus, visi fotografē, gids vervelē savu vervelējamo, mēs ēdam un histēriski smejamies (izņemot zani, kas ēd klusītēm, bet viņas zvaigžņu brīdis vēl nav klāt.)

tad gaidam lapseni, kas neuzkrītoši klumurē man pa plecu, tiek notraukta, bet neliekas traucēties un savā nodabā ielien zanei biksēs, lai gardi iekostos stilbiņā.
zanei tikmēr jāsāk brēkt, lēkāt un purināt kāju, bet mums jācenšas nesmieties, jo zanei sāp taču.
sākt smieties var tad, kad zane, nolūkos tikt vaļā no lapsenes, kas līksmi ložņā pa stilbiem, panikā rauj nost bikses un stāv mūsu klusā stūrīša vidū vienās apakšbiskītēs un griež bikses uz otru pusi, lai izpurinātu lapseni. tūristi diemžēl nāk atpakaļ tikai tad, kad šīs izpriecas jau pagājušas.

lapsenei viss beidzas bēdīgi, jo viņa varonīgi mirst zem ne tik varonīgās zanes vadītās kurpes.

tad atvadamies no daudz pārdzīvojušās zanes, lai divatā ar vinetu sparīgi dotos nolūkot lētu amerikāņu ņirdzīgo romaņķiku pa lētu naudiņu dieva un cilvēku aizmirstā kinoteātrī.

tad noskatamies savu vareno filmu, kas patiesībā ir nenormāli kūla, jo kurā citā filmā gan galveno varoni sakodīs burunduks, delfīns un ķirzaka, kuri parasti kosties nemēdz.
un kurā citā filmā gan galvenās varones draudzene būs tik ģeniāla pohujiste, ka strauji rodas vēlme identificēties un līdzināties.
jā.

un tad mājās jābrauc ar 'my latest novel' ausīs skanošu, jo tas tomēr bija pukkelpop emocionāli piepildoši pacilājoši vislieliskākais koncerts.

un acis turam ciet, lai grimbis tauta nenorauj no līksmā gara lidojuma.