vasara nudien atnākusi, to var spriest pēc tā, ka mans skats no balkona vairs neatgādina industriālu, noplukušu ainavu, bet gan tādu ainavu, kurā redzams mežs, sastāvošs no dažādiem kokiem un visādu krāsu ceriņiem. nu labi, nevis mežs, bet tāds mīlīgs koksnājs.

to var spriest arī pēc tā, ka grimbji ir uzsākuši savu vasaras sezonu ar savām grimbīgajām ballītēm, kas izpaužas tādējādi, ka ir nolikta mašīna kkur pagalmā un no mašīnas pilnā skaļumā skan grimbju mūzika, bet paši grimbji, vasarīgi svaigā gaisa apdullināti, bļaustās un drošvien triec aliņus.


runājot par ballītēm, pamazām sāku domāt, ka varētu mājās kādu sarīkot, bet gribas kaut ko mīlīgu un dvēseli veldzējošu draugu lokā, nevis alkohola jūru un kaimiņu draudus, ka nupatās viņi ir gatavi izsaukt policiju. jau tā gandrīz sirds pārstāja pukstēt, kad radiniece, kurai pieder manis apdzīvotās telpas, nesen sapņaini izteicās, ka derētu atbraukt apciemot kaimiņus. nē, nē un nē. kaimiņiem ir pārāk daudz sakrājies, ko teikt par manu, hmm, neuzvedību.

lai nu kā, paliek arvien labāk ap sirdi.