| Ravenous / Antonia Bird |
[Jul. 13th, 2006|09:19 pm] |
man darba plānā ir tāda klasika, ka es jau tagad redzu speciālistu spīdīgās acis - tas džekiņš gan labu mantu skatās. šo visu es nodzēšu, jo esmu jau labu laiku sācis uzskatīt, ka nevajag izrunāties. vajag pateikt tikai būtisko un veikli, tas ir, neko neteikt. jā. joprojām neesmu ielicis iepriekšējās filmas bildes, jo konstatēju, ka neatminu fotobuketam paroli, bet tikko nesen pirms aizmigu skatījos Nāvi Venēcijā. nekādā ziņā nemudinu aizmigt arī jūs, bet man sanāca. es potenciāli zinu kā jāuzvedas, bet nevar uzreiz ienākties. man dažreiz ir nostaļģija pēc kādreizējās civilās rakstīšanas. es joprojām uzskatu, ka pārlasīšana ir kaitīga un visa ļaunuma saknes. bet es nekoķetēju. es tomēr esmu vērtīgs produkts, daudzi tā nedara. es sevi nežēloju un necildinu, bet man patīk apskatīties visu, kas uzsilis saulē. es te tagad ielikšu to filmu, kas vairākas dienas atpakaļ noskatīta un noteikti ir rekomendējama kā savādākuma paraugs. izņirgājamies par kanibālismu un cilvēku sadalīšanu. nekādas tur stulbas kontaktainu skipošanas un glītulīts smukulīts angļu reālistikkino aktērs galv. lomā. ceru, ka neesmu pārāk liels kičs. tikai vēl piebildīšu, ka pēdējā laikā jo izteikti jūtu konkrētu Biedru teikto kā kverplīgu muldēšanu. nez, tas no tā, ka pats neko nesaku un nejūtos bariņā vai pilnbrieduma pubertārijs, bet tas viss tomēr vairo kopistikas ainu. tagad tās bildes ielikšu no kādas nebūt resurspakaļas.
 |
|
|
