| |
[Jun. 17th, 2006|12:26 pm] |
lai ko es tagad pateiktu, tas nemaina saturu. saturs ir tīri pārliecināts par sevi, bet tie pierakstītie burti... no otras puses, lai būtu tusiņš, vajag izlikties, ka stumdīt kaku ir kruta.
tikai kurā brīdī pōza ir kaut kas ekstrordinārs, tā viņi visi mūs pakļauj, paklūp un citi paklūp.pakļauj, paklūp, iedur, nedzen
bārdu mušmires gana. pagaidiet, kāpēc es jums to saku. neviens jau nelika klausīties. jūti manu saturu aiz šiem vārdiem. nejūti, ne, nu tad turpini lasīt burtus. a saturu? to atvedīs piektdien, to ienesīs pa durvīm ar stieplēm, to atvērs par atvērtiem vārdiem un vārtiem, tikai nepaliec līks. kas ir cits, izņemot brīvo plūsmu, nopulētas kakas. mežā atrastas spiras savērtas uz auklas, apkrāsotas ar sifilisu un pakārtas veikalā skatlogā. kakas visās formās un krāsās, kur jums te saturs pārdodās. a mums nav, mums tikai kakas. bet pie satura ved līka atslēga, kas nav atslēga, jo tā nevar būt kaka. kā no nākt pie satura, kā aiziet no formas. kur vidus, kur tālija, kur rabarberiem beidzas galva. nekur nebija, visur aizskrēja, atdod man naudu, ieber sev kaunu. izvandītas kapu kopas, saceltas pīramīdas. baksta ar pirkstu kartē, rekur jaunā koncertzāle, tikai nav deguna manam mikimausa paraugam. tikai no tevis es atcerēšos visas krāsainās.
es šorīt sapratu, kas marabou sagādāja lielāko prieku, tas bija iedzimts 8. pīlārs. es kakāju podā kā kārtīgam puikam pieklājās un pēc tam tur nerakņājos, cenšoties atrast santīmus vai nepārdrupinātas semuškas. tas tikai tālāk sākās ar jauno literāro vilni, kad sagribējās būt kā labam zēnam pienākas un vaigus sārtus ar svaigu kaku ieberzēt kā renesansē kā nesakarīgā tekstā, jūs teiksiet, bet lai ko es teiktu, jūs iebilstu, ir diva veida patiesība. vienai no tām jūs visu laiku nemaz nepievēršat uzmanību. es nezinu... ā, atcerējos gan. lasot citu burtus izbārstītas kakas var iedomāties citus realitātes tuneļus un izdomāties šķībi greizi un kaut ko sev jaunu atrast, kādu spīguli, ko iepīt savā vaiņagā, čista prikolam, bet esentiāli nekas nav vajadzīgs, tikai ja nu degunu paurbināt dažreiz, bet arī tas nav obligāti. kā nu kuru reizi. |
|
|
