Kāpēc tie cilvēki, kas vairāk vai mazāk sevi pieskaita domājošu īpatņu kategorijai, tik paniski baidāš būt banāli? Nu nevar jau pavisam iztikt bez vispārzināmām patiesībām un klišejainām frāzēm. Bet tas tak ir normāli! Kāpēc katru reizi ir jaapasteidzas jau iepriekš it kā atvainoties ar "es tūlīt pateikšu kaut ko banālu" vai tamlīdzīgu tekstu, lai tik pats būtu paguvis to atzīt, pirms vēl kādam citam tas ienācis prātā? Vai tas viss nav drusku taa kaa ..... banāli?