Nu man arī pirmā doma bija tāda...bet tas turpinās jau divas dienas, un viņa man joprojām neko nav lūgusi. Un es īpaši stipri piedomāju, un tāpāt nevarēju iedomāties, ko viņa no manis varētu gribēt, jo mūsu dārziņi nekādā veidā nepārklājas..
Varbūt viņai kāda vispārcilvēciska mīlestība pret dzīvi un pasauli uznākusi, un es kaut kā provocēju tās izpaušanos? A varbūt es izskatos tik nīkulīga un beigta, ka viņai kādi mātes instinkti (viņa gan ir tikai pāris gadus vecāka par mani...) liek mani glābt?