Sadauzīt zilonim nākas katru dienu jo telpa ar traukiem sabāzta par ciešu. Bez variantiem.
Tikai tas zilonis par katru trauku satraucas, jūtas vainīgs, atvainojas un paliek aiz pārdzīvojumiem aiz vien tramīgās, pelēkāks, novājē un kļūst par lielu, pelēku ēnu bez prieka un aizrautības. Ierāvies stūrī trīc un jūtas vainīgs baidoties palūgt pat gabaliņu ābolīša. Bet lapsas, susuri, caunas skraida pa trauku veikalu, dauzās, laiku pa laikam sagāž kaut ko lauskās un nejūtas ne nieka vainīgas.