aga - Post a comment

10:01 am

Klusēt var pa visādam. Man patika klusēt tā kā ar jūru, trakiem viļņiem, mežonīgajo vēju, ar sarkanu, dzeltenu, zaļu, ar kājām zemes centrā, galvu kosmosā, pleciem horizontā, ar savu sūnu vecenīti [lūdzu skaidru robežu - zināt, kas esmu, lūdzu zināt savu piepildījumu, lūdzu labas domas galvā un labus darbus rokās], ar saķepušiem makaroniem, ar smiltīm visur visur visur (joprojām), un ar visu to, ko es paturu nepasacītu.

Es zinu, es zinu, ka man priekšā ir pati aukstākā, pelēkākā, grūtākā, sarežģītākā un smeldzīgākā ziema, kāda man jebkad uzbrukusi. Es zinu. Man vēl ir laiks mēģināt tai sagatavoties. Jo šobrīd ir tā, ka, par to iedomājoties vien, varu saraudināt sevi uz līdzenas vietas. Tas būs pārbaudījums, cik un vai vispār es varu celt, ja nav ne rociņu, ne kājiņu, ne muguriņas, ir tikai galva ar zāģu skaidām un kefīru.

Protams, ka skumji ļoti, ļoti. Un tomēr. Piedod, ka man Tevis dēļ tik maz sāp. Tas nav godīgi.