un vispār sēžu es uz rozā mākoņa maliņas, kājeles, kurās jaunās smieklīgās kurpes, šupinu un dungāju dziesmiņu par ... :) dungāju un sūcu saldējumu no tūtiņas. Vēl man galvā tādas nešpetnas domiņas par To, ka bija labi un ka tā varētu vēl un vēl ik vakaru, dienu, nakti un vēl varētu ko tamlīdzīgu pasākt, jaunu izdomāt... mjaa.. jaapadomā. Bet tagadiņ, tāpat rukāt negribās, varētu aizrakstīt meitenei no blakus mākonīša kādu peršu, lai nesēž tik nopietna - grumbās sarauktu sejeli, pārāk vecišķi izskatās un viņai smaids tomēr labāk piedienās, iegrimusi savās papīru kaudzēs. Bet ko?..