Nu ko tur vispār lai saka. 3 nedēļu vietā dabūju 1. Emergency situation, we need you. Sasodīc. Esmu atpakaļ.
Bet tā nedēļa. Es, protams, nevaru pastāstīt. Bet tas bija......... lai nu paliek. Varbūt kaut kad vēlāk nāks ārā apaļi secinājumi vai izplūduši flashbacki. Pagaidām - ir paostīta jauna līmeņa brīvība. Apvārsnis izplešas. Mans personiskais apvārsnis.
A tagad ir šoks. Vakar, atgriežoties Rīgā, riktīgi zosene uzmetās. Ar skaustu sajutu tik spēcīgu atgrūšanos, ka vai nelabi. Gribu ārā. Vēl vakarā aiztriecos satikt cilvēkus, ar kuriem kopā biju 6*24 stundas. Teorētiski vajadzēja būt tā, ka esam visi viens otram piegriezušies līdz baltām pelēm, a nekā. Vajag. Pietrūkst. Kā patvērums, ēna, veldze.
Jāmēģina saudzīgi adaptēties.