08:42 am
Fizikas kabinetā bija sabāztas visas vidusskolas klases reizē. Mēs laikam bijām 11ie. Pa grupām bija izdalītas kastītes ar laboratorijas darba pribambasiem. Vieni jau kaut ko maisīja un lēja ārā pa logu, stūros kaut kas jau kūpēja un izplatīja zili-lillā dūmus un asu smaku. Mana grupa klejoja apkārt pa klasi, un es sēdēju viena, bailīgi vēroju notiekošo un centos iebraukt, kas man tagad būtu jādara. Un tad skolotāja sasita plaukstas - "viss, pietiek, tagad mēģināsim. Visi nododam filmiņas un kāpjam uz skatuves." Klasē ir uzradusies skatuve ar augstām kolonnām, un visi spiežas uz koppbildi. Tad puiši kaut kur pazūd, paliek tikai īsos kokvilnas šortiņos un maiciņās ģērbtas meitenes. Mums liek izretoties un vingrot. Sākam lēkāt, tad presīte, pumpēšanās. Jūtu, ka grīda ir uzburbusi un cilājas, man nav, pret ko atspiesties. Guļu ar seju pie zemes, pienāk učene un pagrūž man zem deguna brūnās zandalēs ieģērbtu pliku īkšķi. "Apsties, man tur kaut kas sāp." Es pabakstu ar pirkstu un saku: "Nu ja, te tāds plakans un samīcīts, a te drusku uzpampis. Nu nekas, kad iesim, satiniet ar skrejmallapu. Būs labi." Viņa aiziet ar visu īkšķi, bet skatuve tagad ir mežs, un kolonnas ir koki. Mums pretī izbrauc milzīgs baļķvedējs un mēģina izgriezties. Viņa krava sāk jukt, trīsmetrīgie baļķēni no pašas augšas sāk ripot lejā un gāzties mums virsū. Es pagrābju sev tuvāk stāvošo aiz čupra un aizslēpju mūs abas aiz koka. Viss krīt un gāžas, un es mēģinu mūs abas iznest ārā no trakuma zonas. Skrienu pati, un pa zemi velku savu līdzcilvēku. Taciņa. Rundāles pils parks vienā pusē, otrā brikšņi. Klasesbiedrus uz skrituļslidām šurpu turpu valkā mazi ēzelīši. Es aiz noguruma knapi spēju kājas vilkt. Mans izglābtais kaimiņš azotē pārvērties par melnu ādas praķīti. Gribas uzpīpēt, bet nav spēka...
Skats pulkstenī. Tev vēl ir 10 minūtes. Spi bistro.
Maza, zilpelēki aizkrēslota istabiņa policijas iecirknī. Padzīvojusi blonda inspektore ar nožēlojošu smīnu sejā pratina mazgadīgu ieleni. Meitene maza, bāla, kaulaina, ar koši oranžiem matiem mētā pa gaisu pirkstus un apgalvo, ka viņai ir trīspadsmit. Inspektore ir gatava noticēt, lai tikai varētu pabeigt maiņu un iet mājās gulēt. Un tad meitene sāk nikni raudāt. Asaras šķiežot uz visām pusēm viņa gramatiski nepareizi un ar izteiktu slāvu akcentu kliedz: "Actually I'm elleven. I've been a slut since I was 19 months old. Even then I knew how much I'm gonna kill. But you don't!" Inspektores smīns sabrūk, un viņa saprot, ka viņai nāksies to meiteni adoptēt, lai viņu beidzot, bet sevi atkal - padarītu par cilvēku.
Kurš idiots vakar neuzlika modinātāju?!?