Un brīdī, kad visi sāk pulcēties stūros un velties manā virzienā, izlikties, ka es nesaprotu, kas notiek. Un tad ieplest acis, pliķēt sev pa pieri un smieties savus briesmīgākos smieklus no sērija "kur es tāda gadījos", un tad vēl izmest "ak, bet man taču nav nekā, ar ko jūs pacienāt.... pag, man kaut kur somā bija viena konča...".
Brrrrr...