Bērnudārzā mūs tā rūdīja - salika visus strīpiņā dušā un tad aplaistīja ar vēsu un pēc tam siltu ūdeni. Daudzpadsmit gadu laikaa ir mainījušās tikai metodes. Tagad vispirms ļauj izslēgt motoru un pūtināties nepierasti ilgu laiku, un pēc tam izrauj nakts vidū (7:10) no migas, nosēdina pie datora un liek STRĀDĀT!
Niķojos. Bet īstenībā baigais spars iekšā. Vajag tikai drusku adaptēties, pierast pie atgriešanās visādās plašās nozīmēs. Bet es zinu, kas notiek. Tajā naktī es dzemdēju un reizē jutu sabrūkam savu kožamo bāzi. Un nākamajā naktī es kārtoju ieskaiti. Konstatēju absolūtu garīgo impotenci. Pusotras stundas laikā spēju izpildīt tikai angļu daļu, pie tam matemātiku manā vietā izrēķināja piccolo (mēs esam pazīstami?), jo tur bija visādas tādas zīmes, ko es nepazīstu. Bet es paprasīju papildus laiku. Es vēl pagūšu. To, ko uzskatu par vajadzīgu.