To varētu nosaukt par lidotatkarību. Man viņa ir. Vismaz reizi mēnesī ir jātiek gaisā, vislabāk divas. Un tad ir sajūta, ka jā, viss ir kārtībā, galva tīra, viss darbojas.
Tā stundas starp čekinu un boardingu ir kā tāda slūžu kamera. Kaut kur tu jau vairs neesi, kaut kur vēl neesi. Ar visu savu būtību tu esi te un tagad. Ar pēcpusi uz zilā Rīgas lidostas beņķa. Domas klīst un plūst, pievēršas un novēršas. Bet tu jūti, no kurienes viņām kājas aug. Tepat, no šī paša vakuuma brīža. Jocīgi, ka tieši pirms lidošanas notiek tāda sazemēšanās. Pati no sevis.
Vai tikai man tā. Kā tipiskai otrajai matricai.
Internets mani gar-lai-ko. Pusotra stunda man te ir jānosit, un tas ož pēc mērena izmisuma. Nu kapēc viņi aizklapēja centra unīti, tur laiku sist bija vismaz drusku patīkamāk.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |