Man ir mans Ziemassvētku apelsīns, gandrīz neaiztikta burka Ziemassvētku ābolu biezeņa un sarkanā plastmasas Ziemassvētku bļoda pie gultas. No kaimiņiem plūst šmorētu kāpostu smārds. Ja zinātu, pa kuru šķirbu, varētu aizbāzt.
Viena kā pirksts, ak jel. Istenībā tiešām pirmie Ziemassvētki mūžā, kad esmu viena. Nu fiziski. Māmuļas astrālis tepat kaut kur čubinās, mīļotā vīrieša astrālis ar visiem kruķiem ar.
Es cenšos saprast, kas man no tā būtu jāmācās. Nopietni. Jo tas, ka viss saiet dēlī, vienmēr kaut ko nozīmē. Kāpēc tieši tā, kāpēc tieši tagad. Pakāpties atpakaļ un redzēt kopsakarības. Ja nu viņas gadījumā tur ira. Kaut ko es jau esmu pamanījusi. Piemēram to, ka es daudz ātrāk un vieglāk (nekā mani līdzcilvēli) piemērojos pārmaiņām. Notiek kaut kāds BUMS BLADĀC, un man jau ir jauna situācija un jauni fakti, ar ko operēt (kurā ausī man džinkst?). A viņiem (nu tiem pašiem) ir tieksme pieķerties sapņiem. Izfantazētai vīzijai par to, kā Tas vai Šitas būs. Un es ne par labi/slikti kategorijām. Vienkārši ieraudzīju, ka tā.
Bet vairāk es pagaidām neredzu. Varbūt negribu redzēt. Varbūt vēl padomāšu.
Priecīgus Ziemassvētkus Tev, aga!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |