Ak. Aizmirsu par teijāteri pastāstīt. Kā tas viņiem tur notiek.
Bijām Richmond Theatre. Profesionāls iestādījums, bet ne pavisam centrā. Pēc statusa varētu būt kā mūsu Valmieras vai Liepājas teātris. Nu lūk. Ēka samērā iespaidīga. Neliela, bet briesmīgi notamborēta ar betona mežģīnēm, rišām un cakām. Paņemam Nacionālo teātri un iebiezinām kvadrātā. Asinssarkans samts un zelts.
Skatījāmies Hamletu. Bija puslīdz ok. Hamlets tāds drusku tirliņš, patikās jau, bet likās diezgan subjektīva tēla interpretācija. Gribētos redzēt vēl kādu versiju. Karaliene bij galīgā pīle, Ofēlija uz beigām palika dikti laba.
Skatuve pilnīgi kaila. Pa brīdim uznesa kādu beņķīti, kur varoņiem piesēst, bet tad fiksi atkal aiznesa. Tērpi tipa autentiski. Ārkārtīgi mobila skatuve. Kā tāda puzle, kur katrs mazais gabaliņš ir multifunkcionāli manevrējams pēc patikšanas.
Viena lieta mani drusku pārsteidza. Cilvēki paši. Nu skatītāji. Es it kā neuzskatu teātri par baigi elitāro pasākumu, bet kaut kāda drusku savādāka attieksme mums te tomēr ir. Man neliekas forši iet tajā zālē ar mēteli, kuru visu izrādi turēt klēpī vai nomest uz blakus beņķa. Man liekas vēl mazāk forši, ka izrādes laikā pilsoņi pumpē limpeni un aliņu no plastmasas glāzēm, ko turpat barčikā var dabūt un pēc izrādes atstāj mētājamies uz sarkanā paklāja. Kraukšķoši čipši un čaukstīgas končas nonstopā pavadīja “to be or not to be”. Kundzīte pa labi no manis pilnīgi nekautrējoties nogulēja visu pirmo cēlienu. Nu nez..
Un vēl es vakar beidzot saņēmos uz apcirpšanu. Izrāva sieviete man pārdesmit matus, ieblieza ar fēnu pa galvu un paprasīja dubultu cenu. Charming.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |