Skaņu mežs izrādījās krutākā vibromasāža. Sēdi, neko nedari, bet viss trīc līdz pat kaulu smadzenēm.
Aukstuma potē pats foršākais bija pelēkais deķītis, kur satīstīties. Baigi jau gribējās nabaga salijušiem aktierīšiem ar tādu ap pleciem apmest. Kas bija tā meitene, kas Jasmīni tēloja? Dikti laba. Bet ja ar acīm ciet skatītos, liktos, ka Anužīte. Un Arča ar progresējis. Lai gan tāpat varēja atpazīt to pilna spektra dedzīgo varoņa ciešanu tembru, ar kuru viņš vēl videnē līdz sirds dziļumiem tricināja literāro Davidsones vecmeitību. Pat ja skaitīja "mīļo sala vecīti,...".
Bet jūra, kā vienmēr, vislabāk. Pat ja tik uz pusstundiņu pa tumsas uzaušanu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |