Es braucu mājās nevis lai padomātu, bet lai paNEdomātu.
Tās ir tādas kaujas starp prātu un visu pārējo. Un es katru reizi no jauna nesaprotu, kam uzticēties, uz ko paļauties.
Man liekas, būtu kudiš vieglāk tā arī nodzīvot kā sēnei, šļūcot pa dubļainu, bet iemītu, pārredzamu un saprotamu taku. Un visu mūžu smakt no nerealizēta sapņa un mocīties ar vainas apziņu pašai savā priekšā arī tomēr būtu vieglāk.
Mani mazliet nervozē tās izvēles. Tas, ka viņas briest un tuvojas. Ja būtu te un tagad, nodarītu to un miers. Bet tagad tāda periodiska dīdīšanās, kas mijas ar baigo ceļa un plūduma nirvānu.
Aiznes mani uz laimīgo zemi.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |