Vakara steidzīgajā pārskrējienā no punkta A uz punktu B gadījās mezgls. Jožu uz pieturu, skatos - ielas malā, sabrauktajā mellbrūnajā sniega pļutrā dziļi uz ceļiem sēž cilvēks, vārtās un lokās tā kā fanātiskā lūgšanā, kā neizturamās vēdergraizēs. Eju klāt un saku:
- Ar tevi viss kārtībā? - nu ok, protams acīmredzami stulbs jautājums.
Uz mani galīgi kā no citas pasaules pavērās alkoholiski aiztūkusi gadus 30 vecas sievietes seja, visa slapji spīdīga no tekošām acīm. Skatās uz mani, raud aizelsdamās un moka no sevis ārā stāstu:
- Meņa vibrosiļi iz mašini.....poļiceiskije padjehaļi, pasmejaļis i ujehaļi, - sukas tādi, varēja vismaz no ceļa viņu novākt.
- Vstavai, ataiģom ot uļici, ņeļzja tut vaļatsja. Pačemu ti ņe iģoš damoj?
- ...ja ņe magu....mņe očeņ holodna....
- Kaņešna holodna, zima veģ, a ti na zemļe siģiš.
- Ja ņekamu ņe nužna......hoķ bi vzdohnuķ zģes......da, ja haču.....
- Vstavai, pošļi, tut i tolkom umereķ ņeļzja, toļka zabaļeķ.
Eju prom no ielas, viņa uzstutējas kājās un steberē man līdzi. Noskaidrojām, kur mēs atrodamies, kur viņai vajag. Pati tādu ielu nezināju [karte otrā somā palika], noprasīju garāmejošam meitukam. Noliku joprojām histēriski elsojošo nelaimi uz takas ar degunu vajadzīgā virzienā, paskaidroju ceļu un bik iestūmu. Nāca mans trollis, un bija jāskrien. Īsi ievadīju to nabaga garāmgājēju īstās ielas zinātāju situācijā, viņām vienā virzienā iešana sanāca. Un aizbraucu. Viņas palika kaut ko skaidrojoties.
Pēc tam kādu brīdi piedomāju par divām lietām. Pirmkārt, vai man vajadzēja just viņai līdzi, būt maigai un iecietīgai? Un otrkārt, vai tiešām mana vingrošana ir tik svarīga, lai pamestu cilvēku uz ielas histērijā? Jo es varēju paņemt viņu pie rokas un aizvest mājā.
Neskaidrais lielums šitajās situācijās laikam ir saprātīgas reakcijas mērs.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |