Brienu vakarā cauri Vecrīgai, mierīgi tinot domu pavedienu [..puķes vajag..cik daudz..kam dot..mammai laikam...vērdžai...nu nē...ja nu vienīgi pa seju..ar sarkanām neļķēm..]. Dzirdu - muguras smadzenes sāk kliegt. Kā tad. No kreisām kulisēm iznirst grūsna romu jaunule, aiziet man pa priekšu šaurā bezizejā. Kolonnas sākumgalā divi jaunēkļi, tad divas meitenes, no kurām vienai mugursoma, tad vēl viens sīcis, tad šī, galā es. Priekšējie puiši drusku piebremzē, visi tādā lēnā čupā velkas uz priekšu. Skuķis mierīgi iespraucas aiz meitenēm, pamet skatu sāņus un lien iekšā somā. Kādu sekundi es pārliecinājos, ka es redzu to, ko redzu, un tad ar briesmīgi skaļu, kaujnieciski ķērcošu HEI!!! iebliežu tai žabai pa plecu. Visi uzreiz metās riņķī, upurmeitenes uz pauzes, čigānu bars nozibina ar netīrām acīm un mierīgā solī velkas tālāk. Man rokas, kājas trīc, gribas kauties; meitene apķērusies savai piesmietajai somai murmina paldiesus.
Ārkārtīgi neomulīgi bija, kad pēc tam džimbulim pieturā viss tas bars turpat vazājās. Bet īstenībā man ir šausmīgs prieks, ka es neesmu garāmgājējs-pohuists.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |