Īstenībā vakar bija viena no labākajām dienām pāris pēdējo mēnešu laikā. Visu dienu mūlis stiepj savu vezumiņu, vakarā uzvelk biezo jumperi un viļļukus, iespiežas tramvajā un brauc uz pasaku. Un nostrādā! Pusstundas laikā iestājas ziema. Balts sniegs, balts ledus, balti nodunckāti dibeni. Šņorējam nažus pie visām četrām un šļūcam. Un kas par to, ka tas nav darīts gadiem. Un vakariņas, karstvīns, mājupceļš un sagaidīšana. Sen nebija bijis tā, ka saprotu - šobrīt, šeit un tagad ir LABI.
Laižam slidot?
No vienas puses, man gribētos būt piedzimušai pāris gadu agrāk. Tā, lai kaut drusku vairāk saprastu, kas notika 90-to sākumā, nevis tikai miglaini atminētos rindās stāvēšanu un cīsiņus uz lieliem svētkiem.
No otras puses, būtu bijis forši piedzimt pāris gadu vēlāk. Tad es ietrāpītu skolas debašu komandā un Erudītā mēs būtu vinnējuši braucienu uz Hāgu, nevis Euroskor čības.
Nelaimīgais zelta vidusceļš. Reizēm piegriežās, ka es vienmēr uz viņa atrodos.
Un vēl nav godīgi, ka manam vecākajam brālim tika skruļļainie mati, garās, smukās kājas, humora izjūta un sangviniķa temperaments. Es esmu tas, kas palika pāri.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |