Saulains oktobra sestdienas rīts. Pulcējamies dzimtā miesta pagalmā, kuram cauri bērnībā uz skolu gāju. Esam savākušies uz talku, jo kanalizācija nestrādā. Māte un tēva māsa jau ir trubā. Noceļam kanalizācijas akai vāku, abas iznirst un bēdīgas sūdzas - domājušas, ka varēs pašas salabot, jo tur, redz, pludiņa galā ir apiņu irbulis. Ja tas irbulis mīksts un sapuvis, tad to nomaina, un viss labi. Bet tas irbulis izrādās pilnīgi vesels, tātad vaina citur. Vajadzīgs Meistars. Kurš laukos lielāks Meistars? Tas, kurš visvairāk piedzēries. Pabrauc garām uz riteņa jēgu pārdzēris uzburbis mūlis, aizķeras aiz ciņa, noveļas no riteņa un turpat aizmieg. Īstais. Māte viņu uzpurina no miega, izstāsta, kas par štelli. Šis saka, ka jā, varot palīdzēt, tikai drusku šmigains esot. Tēva māsa pasit šo kā baļķi padusē, izvemdina, izmazgā dīķī, sabaro ar maizītēm un iestumj sūdu bedrē remontu taisīt. Un tad viņš stāsta par visiem brīnumiem, ko tur var sastapt - par slapjām grāmatām, norautām ausīm, izlietotām špricēm, un to, kā pirms 10 gadiem pirmo reizi tur atradis balti-zaļi-sarkani strīpotu segu. Un tad viņš tajā segā satinies jau sēž centrāltirgū pie kanāla un skatās televizoru. Un izskatās aizdomīgi līdzīgs Jānim Jarānam.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |