Neciešu ļaužu kategoriju "puspazīstamie, man vienaldzīgie". Neciešu tāpēc, ka jāsveicina. Tas ir kaut kā liekulīgi, jo īstenībā man nav nekā, ko tādiem cilvēkiem teikt. Bērnībā gāju pāri ielai uz otru pusi, ja laicīgi pamanīju tuvojamies, piemēram, kādu skolotāju, kas man jau simts gadus neko nemāca, bet kas tomēr itkā būtu jāsveicina. Tagad metode ir drusku mainījusies. Dzelžaini iecentrēju skatienu kaut kur pāris metrus sev priekšā un sparīgā solī eju garām.
Kaut kā sakaunējos un sajutos vainīga par šitādu aizturi. Muļķīgi.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |