Pabeidzu. Viss. Cauri. Smuki safailoju visa gada makulatūru un pievienoju vēl vienu lielo mapi savā arhīvā. Drausmīgi laba sajūta - visu tā pedantiski sapakot un zināt, ka šos 2 mēnešus es tam klāt neķeršos.
Kad jau biju tā labi ieskrējusies, pie reizes uztaisīju arī istabā ģenerāltīrīšanu. Uz paklāja zem gultām atklājās TĀDI putekļi (un vēl viskautkas sen pazaudēts; labi tā - reizēm pachekot, kas notiek aiz un zem gultas)!
Vairāk kā stundu stāvot autoostā rindā pēc mēnešbiļetes, atmiņā nāca ainiņas no šīs pašas sērijas.
Epizode Nr.1. Vēlīnos padomju laikos kādu 7-8 gadu vecumā stāvu rindā vietējā gastronomā. Rinda stiepjas gar gaļas vitrīnu. Tur ginekoloģiskā pozā guļ zili dzeltenas sporta vistas. Ārā uz grādiem +30, saldētava knapi dveš, brokastis neēstas, aromāts ar vizuālajiem iespaidiem jaucās kopā. Nākamā bilde - kaut kādi izplūduši marsiešu ģīmji un kā caur trubu skan frāzes "viņa ir beigta?", "re, re aci atvēra". Braukšana mājā ar ātrajiem izvērsās par galveno dienas atrakciju.
Epizode Nr.2. Ģimeniska ikvasaras kultūras programma - zvērudārzs, lunaparks, pēc tam uz Minskas lielveikalu pēc saldējuma. Stāv milzīgs tautas pūlis pie 30X30 cm lodziņa, pa kuru reizi pusstundā tukla roka izmet pa kilogramam safasētus cīsiņus. Kaujas uz dzīvību un nāvi, brēkšana un aurošana...
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |