Sapnis.
Mijkrēslī kāpju augšup pa savas dzimtās puses kapu kalnu. Kāds ceļ kapiem apkārt milzu mūri no laukakmeņiem. Ieeju kapličā. Pa trepēm uz augšu. Stāv gara rinda. Nostājos galā. Izstāvu. Ieeju mazā kambarītī. Pa vidu stāv zārks, apklāts ar linu deķi, apkārt sēž cilvēki. Es zinu, ka zārkā guļ Rūdolfs Blaumanis un visi nāk no viņa atvadīties. Apskatos visu, bet man nav, ko viņam teikt.
Izeju atpakaļ uz kāpnēm, tauta pazudusi. Kāpju lejā. Satieku cilvēku. Viņš apguļas uz trepēm un tā arī paliek. Atnāk meitene un apguļas viņam blakus. Klusi atveras logs. Dzirdu domu "Uz upes ir rīta vējš. Kāds mirs." Un es zinu, ka meitene uz kāpnēm ir mirusi. Un veel es zinu, ka tas cilvēks ir ļauns. Es skrienu un bēgu, un attopos istabā, kur uz galda sēž sieviete, pēc paskata kā Amanda Aizpuriete. Viņas mati ir sasprausti milzīgā tortes veida frizūrā. "Viņš nāk!" es viņai saku. Viņa man netic. Es sāku raut viņai no matiem ārā vienu sprādzi pēc otras un kliedzu :"Viņš nāk! Noticiet taču man! Viņš atnāks!!!"
Un par zilajām govīm katru nakti nedēļas garumā nemaz atcerēties negribas..
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |