Man patiik, ka ir kaut kas, ko gaidiit. Par ko domaat, ko plaanot, cereet un sapnjot gaishaa dienas laikaa. Jo tad ir dziivoshanai virziiba, kustiiba.
Nee, nevis man patiik, bet man vajaga. Vissliktaak es juutos, staavot uz vietas. Kaa neveedinaataa telpaa, bez logiem. Taa ir taada dziives klaustrofobija. Ja es paarstaashu kusteeties, taas sienas un debesis, un zeme, viss man saspiediisies virsuu un pataisiis par pankuuku. Un pankuukas, kaa zinaams, nav dziivas.
Es jau zinu, zinu, tas man viss taapeec, ka esmu otraa matrica. Ij neko tur nevar padariit. Cik es zinu, it kaa jau neesot bijushas manas dzemdiibas paarlieku briesmiigi smagas, bet varbuut shitas posms man iekodeejies taapeec, ka pienaaca par aatru un negaidiiti, tb es piedzimu 8 meeneshos.
Anyway, shobriid es juutos ljoti ljoti labi tieshi taapeec, ka es zinu - gandriiz meenesi visas manas dienas buus pilnas un piepildiitas ar labaam lietaam un labiem darbiem. Un peec tam..peec tam es atkal izdomaashu kaut ko jaunu.